Ar grāmatas autoru Serhiju Rudenko tiekamies tiešsaistē. Viņš atrodas Ļvivā, kas tāpat kā citas vietas Ukrainā šobrīd cieš no Kremļa agresijas. Tādēļ sarunu sākam ne par grāmatu.

Jānis Lācis: Labdien, Serhij! Vispirms vēlos jums vaicāt, kā šobrīd dzīvo Ļviva?

Serhijs Rudenko: Mēs dzīvojam tieši tāpat kā visas Ukrainas pilsētas un ciemi kara laikā. Mums pazūd elektrība, pazūd apkure, periodiski pazūd arī ūdens. Teikt, ka mēs te dzīvojam frontes aizmugurē un te viss ir mierīgi, nevar.

Pēdējo desmit mēnešu laikā mēs ciešam no raķešu uzlidojumiem, kas trāpa infrastruktūras objektos. Mēs bijām liecinieki, kā tās sprāga pilsētas teritorijā un kādus postījumus radīja. Karš ir karš. Tas nedala Ukrainu centrā, Kijivā vai rietumos. Ienaidnieks posta visu, un mēs atrodamies kara apstākļos.

Ja runājam par pilna mēroga Krievijas iebrukumu 24. februārī, kā jums šķiet, vai Ukrainai paveicās (un arī mums visiem paveicās), ka tieši Zelenskis bija jūsu valsts prezidents?

Manuprāt, lai kurš arī būtu valsts prezidenta amatā 2022. gada 24. februārī, viņam nebūtu citas iespējas kā aizsargāt Ukrainu. Mūsu valstī ir ļoti attīstīta pilsoniskā sabiedrība. Jau pirmajās kara minūtēs cilvēki devās uz militārās iesaukšanas birojiem un sāka meklēt ieročus, lai aizstāvētu Ukrainu no okupantiem.

Zelenskis savu darbu izdarīja kvalitatīvi.

Sešos trīsdesmit no rīta viņš vērsās pie cilvēkiem un teica, ka mēs cīnīsimies par brīvību un neatkarību. Tieši tāpat domāja miljoni cilvēku, kas tobrīd jau bija gatavi ar ieročiem rokās cīnīties par Ukrainu.

Protams, Zelenska harisma un spēja vērsties pie auditorijas, kā arī galvenais – viņa vēlme būt līdzās varonīgai tautai nospēlēja svarīgu lomu. Kādēļ es akcentēju tautas lomu? Tādēļ, ka bez tās drosmes un varonības, iespējams, mēs neredzētu Zelenski, kurš šobrīd ir piemērs daudziem pasaules valstu līderiem, kā cīnīties par savu valsti.

Jūsu grāmata ir pirmā, kas uzrakstīta par Zelenski un izdota viņa prezidentūras sākumā. Kādēļ jūs nolēmāt par viņu rakstīt?

Grāmatu par Zelenski es uzrakstīju vēl pirms kara. Un tā nav biogrāfija, jo man nekad nav bijušas ambīcijas kļūt par Zelenska biogrāfu. Es nolēmu uzrakstīt grāmatu par jauno Ukrainas prezidentu. Diemžēl 2019. gadā par Zelenski kā politiķi es neko nezināju. Patiesībā viņš arī nebija politiķis.

Grāmatu pabeidzu 2020. gada rudenī, un nākamajā gadā tā iznāca Ukrainā. Vēl pēc gada, kad sākās pilna mēroga karš, ar mani sazinājās vācu izdevniecība, un izplatīšanas tiesības bija grāmatai ar nosaukumu "Zelenskis bez grima". Savukārt tulkotajās versijās izdevniecības varēja koriģēt nosaukumu. Piemēram, briti nolēma, ka tā ir biogrāfija. Kaut arī par biogrāfiju to var saukt nosacīti. Līdz 2019. gadam, kad Zelenski ievēlēja par prezidentu, viņam nebija nekādas politiskās biogrāfijas. Tomēr briti uzskatīja, ka tā ir biogrāfija. Vāciešiem tā ir "politiskā biogrāfija". Poļi grāmatu nosauca "Zelenskis ārpus scenārija".

Man bija svarīgi parādīt Zelenski un to, kas ir ap viņu. Ir ļoti grūti rakstīt par cilvēku, kuram ir minimāla politiska pieredze. Tādēļ grāmatā es daudz pievēršos cilvēkiem, kuri bija un joprojām ir viņam klāt. Piekrītu teicienam: pasaki, kas ir tavs draugs, un es pateikšu, kas esi tu.

Un tomēr būtu labi, ja jūs noraksturotu šo cilvēku. Kādu Zelenski lasītāji sastaps šajā grāmatā?

Šajā grāmatā jūs sastapsiet cilvēku, kurš ir nogājis garu transformācijas ceļu. Un cilvēku, kurš mainījās divdesmit gadu garumā. Viņš ir uzaudzis Ukrainas dienvidos, Krivijrihā. Tieši tādēļ krievi šo pilsētu pamatīgi bombardēja. Tad sekoja viņa darbība "Jautro un atjautīgo kluba" šovos un šovbiznesā Maskavā. Pēc tam atgriešanās Ukrainā un savas kompānijas dibināšana, kas joprojām bija cieši saistīta ar Krieviju. Tur viņš bija labi pazīstams kā šovmenis un aktieris.

Pēdējo trīsarpus gadu laikā mēs redzam šī cilvēka transformāciju. Nonācis pie varas Ukrainā, viņš pārtapa par īstu tautas līderi.

Viņa uzvara 2019. gadā drīzāk bija elektorāla revolūcija jeb revolūcija pret veco ukraiņu politisko eliti.

Cilvēki gribēja redzēt jaunas personas, jaunus politiķus, un šajā kategorijā nokļuva arī Volodimirs Zelenskis.

Tad sekoja ilgs viņa adaptācijas periods prezidenta krēslā. Manuprāt, nākamie divarpus gadi viņam bija visai grūti. Arī viņa vēlētājiem, jo visi gaidīja pārmaiņas. Ātras pārmaiņas un brīnumu, bet tas neizdevās. Tādēļ viņa karjeras smaile ir būt par valsts līderi, kas cīnās par neatkarību.

Sākot ar 24. februāri, mēs ieraudzījām prezidentu citā gaismā. Iespējams, tieši karš viņam deva iespēju sevi izpaust sarežģītos apstākļos. Jo ir skaidrs, ka cilvēks, kuru pastāvīgi mēģina nogalināt un pret kuru pirmajos kara mēnešos tika plānoti atentāti, sāk rīkoties savādāk. Arī pasaule viņu redz nu jau citā gaismā. Pēdējo desmit mēnešu laikā Zelenskis ir veicis ceļu no brīvo ukraiņu līdera līdz vienam no brīvās pasaules līderiem.

Šis dažādais Zelenskis ir arī grāmatā. Kara sākumā es tai pievienoju dažas nodaļas, jo ārzemju lasītājiem nav vienkārši izprast, kā tā var būt, ka te Zelenskis ir tautas līderis kara laikā, bet te viņam klātesošos apvaino korupcijā un sakaros ar Krievijas specdienestiem. Tad vēl oligarhu aizmugure, kas 2019. gadā Zelenskim palīdzēja kļūt par prezidentu. Lasītāji mēģina saprast, kā vienā cilvēkā tas viss var ietilpt?

Grāmata, kuru tagad var iegādāties arī Latvijā un ne tikai, dod priekšstatu par to Zelenski, kuru mēs zinām.

Tagad nāk klajā grāmatas, kurās Zelenskis ir "bronzā", viņam šajos izdevumos tiek būvēti pieminekļi, tur stāsta tikai par viņa drošsirdību. Mana grāmata dod priekšstatu par Zelenski plašākā mērogā un rāda šī cilvēka evolūciju.

Ukraiņu versijā grāmatas nosaukums ir "Zelenskis bez grima". Jāsecina, ka esat viņu iepazinis gan ar grimu, gan bez. Un vai vispār esat ar viņu ticies?

Ar Zelenski personīgi neesmu ticies. Jo šī nav viņa biogrāfija, kurai būtu nepieciešama personīga verifikācija. Tas bija žurnālista darbs. Es centos izprast Zelenski, vadoties pēc vairākiem avotiem. No viņa publiskajām runām kā aktierim, kā politiķim un menedžerim.

Vēl manā grāmatā ir cilvēki, kas bija tuvu stāvoši Zelenskim. Tas ir bijušais ģenerālprokurors Ruslans Rjabošapka. Tāpat bijušais trīspusējo sarunu grupas Minskā pārstāvis Romans Bezsmertnijs. Tas ir parlamenta deputāts Geo Leros, kurš bija viens no pirmajiem, kas sāka runāt par korupciju Zelenskim pietuvināto vidē. Vēl tie ir divi polittehnologi – Sergijs Gaidajs, kurš strādāja ar Zelenska oponentu Porošenko, un Viktors Bobirenko, kurš vēl 2015. gadā rakstīja, ka nākamais Ukrainas prezidents būs tieši Volodimirs Zelenskis.

Es apzināti izvairījos no kontaktiem ar pašiem tuvākajiem Zelenska cilvēkiem, jo tas varētu deformēt informāciju. Kā politisko notikumu apskatniekam man pietika ar Zelenska publiski teikto, kas pati par sevi ir labākā informācijas verifikācija.

Jūsu grāmata sastāv no nelielu nodaļu virknējuma, kas atgādina rakstus avīzē ar spilgtiem virsrakstiem. Kādēļ izvēlējāties šādu vēstījuma formu?

Tā kā Zelenskis ir aktieris un režisors, es nolēmu grāmatu būvēt no epizodēm. Pavisam tādas ir trīsdesmit astoņas, un tajās izstāstīta praktiski visa Zelenska dzīve. Recenzenti man dažkārt pārmet, ka stāstā sajaukta hronoloģija – jaunība, bērnība, šovbizness. Bet es centos uzrakstīt grāmatu kā filmas scenāriju. Un tieši tas atšķir šo grāmatu no tām, kas tika izdotas pēc tās.

Tā ir viegli lasāma, kas ir manu trīsdesmit gadu pieredzes žurnālistikā rezultāts. Kaut arī grāmatā aprakstīti sarežģīti periodi Ukrainā un arī Zelenska dzīvē. Par karu bija grūti rakstīt, jo tas tikko bija sācies un nebija skaidrs, kā attīstīsies. Bet vairumā gadījumu epizodes, cilvēki un pats Zelenskis ir aprakstīti tā, lai par viņa dzīves fragmentiem secinājumus izdarītu lasītājs. Es nekad neesmu tiecies uzspiest savu viedokli par Zelenski, kaut arī tāds man ir.

Pēc šī gada pasaule ir uzsākusi kardinālu pārmaiņu ceļu. Mainījušies ir ukraiņi un, esmu pārliecināts, arī Zelenskis. Vai neesat domājis par grāmatas otro daļu?

Pagaidām tam neesmu gatavs. Ir grūti rakstīt grāmatu par notikumiem, kas turpinās. Katra kustība, katrs paziņojums, katrs Zelenska solis var aizvest vai nu vienā, vai otrā virzienā.

Manuprāt, tādu īstu, lielu Zelenska biogrāfiju vajadzētu rakstīt pēc mūsu uzvaras.

Vairākkārt esmu teicis, ka vēlos, lai Zelenskis tautas atmiņā paliek kā uzvaras prezidents. Tādēļ negribētu, lai viņš vēlreiz balotējas uz šo amatu. Ne tādēļ, ka tauta viņam uzticas, bet tādēļ, ka viņa dzīves un politiskās biogrāfijas galvenā misija tomēr ir karš, kurā viņš varonīgi stāv pretī Putinam. Šis statuss palīdzētu nofiksēt laikmetu un Zelenska ieguldījumu mūsu valsts uzvarā.

Varbūt reiz kāds uzrakstīs pašu lielāko Zelenska biogrāfiju. Man nav vēlēšanās pagaidām būt vienīgās biogrāfijas autoram un ar to būt atpazīstamam, jo vēlreiz saku – es neesmu Zelenska biogrāfs un nekad neesmu tiecies par tādu būt.

Neskatoties uz to, paldies jums par grāmatu un par sarunu!