Par nosaukumu “Dzejoļu remonts” Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” dzejnieks stāsta: “Šis nosaukums saistījās ar to, ka mums bija varianti, vai remontēt dzīvokli, vai arī pārcelties uz jaunu, bet sanāca tā, ka pārcēlāmies uz jaunu. Jau veselu gadu esam tur. Laikam vajadzēs uzrakstīt eseju par šo, jo patiesībā tas ir saistīts ar kaut kādu garantiju, garantijas remontu, tas varētu būt par garantiju nepublicētajiem darbiem.”
Komentējot savu dzejoļu tapšanu, kam raksturīgi gari nosaukumi, bet pats dzejolis reizēm ir ļoti īss, Eduards Aivars bilst, ka pirmais uzbrūk virsraksts.
Viņš skaidro: “Uzreiz uzbrūk virsraksts. Viņš uzbrūk pašā sākumā. Un tad tā otra puse, tas ir tā kā vērošana, refleksija par to virsrakstu, un faktiski ir tā, ka tas virsraksts ir. Un tad es tā kā..
Ne gluži meditācija, bet apklustu un gaidu, kas notiks.”
Komentējot, kā mūsdienu dzeja un proza attīstās, Eduards Aivars to salīdzina ar citām mākslām: “Tas pats ir glezniecībā, tas pats ir mūzikā, to var teikt pilnīgi par visu. Tā nav tikai kaut kāda lēkāšana uz kaut kādiem izgājieniem, piemēram, biksēm šauri gali, biksēm – plati. Tas ir vienkārši gājiens uz priekšu. Vai tu pieslēdzies, vai ne. ”
Kāds mākslinieks reiz teicis, ka veids, kā varam atšķirt mākslu no atkritumiem, ir tad, ja kaut kas, kas ir nosaukts par instalāciju, tiek ievietots atkritumu izgāztuvē, un nevar saprast, kas ir māksla, kas nav, tad tie ir atkritumi. Kur varētu dzejoli ievietot, lai atšķirtu, vai tas ir māksla? Eduards Aivars spriež: “Man ir nodarbība Jāņa Akuratera mājā, muzejā, kur nāk skolēni, kur mēs kopīgi rakstām dzejoli. Mums ir konkurss par pirmo rindiņu. Tad ir trīs piedāvājumi, mēs balsojam, ir pirmā rindiņa, tad mēs rakstam tālāk. Es saku, ka gandrīz jebkas var būt par dzejoļa pirmo rindiņu. Atšķirība būs tajā, kāda būs dzejoļa otrā rindiņa.”
Dzejoļu krājums “Dzejoļu remonts” izdots apgādā “Neputns”. Krājuma redaktors ir Ilmārs Šlāpins, savukārt dizainu veidojis brālis Y.
Par autoru
Eduards Aivars (īstajā vārdā Aivars Eipurs) regulāri publicē literārus darbus kopš 1985. gada. Strādā par dzejas un prozas konsultantu Latvijas Rakstnieku savienībā. Autors desmit dzejoļu krājumiem, diviem īsprozas krājumiem, sastādījis antoloģiju “Viens dzejolis 2013”, atdzejojis Andrē Bretona, Viljama B. Jeitsa, Dilana Tomasa un citu dzejnieku darbus. Saņēmis Dzejas dienu balvu par krājumu “Es pagāju” (2002), Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas balvu “Sudraba tintnīca” par krājumu “Sakvojāžs” (2012). Eduarda Aivara dzeja atdzejota angļu, krievu, ukraiņu, poļu, lietuviešu, igauņu, somu, ungāru, zviedru un citās valodās. 2018. gadā klajā nāca Eduarda Aivara grāmatas angļu un krievu valodā (Phenomena. Wales, PARTHIAN, 2018; «Тут где-то рядом должна быть Европа». Москва, 2018).
