Pie Latvijas Televīzijas skatītājiem atgriezies raidījums “Literatūre” – Marta Selecka un Gustavs Terzens ceļo literatūras pasaulē, tiekas ar mūsdienu literātiem un caur tekstiem – arī ar aizgājušo laiku rakstniekiem. Ceļojums turpinās sabiedrisko mediju portālā LSM.lv – te “Literatūrē” satiktie autori ved lasītāju pa savu domu un atmiņu takām.
Pirms ļoti daudziem gadiem draugs, ar kuru – kā jaunībā mēdz darīt – runājāmies augām naktīm, tādā runāšanās naktī teica par Velgu:
"Viņa mums sūta telegrammas no kāda cita kosmosa. Telegrāfa mehānismi nedarbojas diez ko labi. Reizēm nākas minēt, ko viņa mums atsūtījusi."
Toreiz mēs minējām un sapratām. Velgas kosmosā ir citi gravitācijas likumi, Einšteina izprātotie tur nefunkcionē. Durvis atveras, ja rokturi nospiež uzticoties. Logs atklāj ainavu aiz sevis, ja uz palodzes noliec gaidošu plaukstu. Pusizsusējusī Sedas upe straumaini tek caur kūdras purviem, ja meitenes nāk peldēties.
Kad iznāca Velgas "Gaismēnas" – tas notika tik sen, ka es dzīvoju Mellužos, strādāju žurnālā "Avots", ar vilcienu braucu uz darbu un Mellužos vēl bija grāmatnīca, kurā iegriezos pirms darba – tad, lūk, tajā "sen" tur nopirku "Gaismēnas". Apsēdos uz Mellužu stacijas perona soliņa un atvēru grāmatu. Tālāk dzirdēju, kā atveras un aizveras vagonu automātiskās durvis. Vairāku vilcienu atiešanas ilgumā paliku uz soliņa. Ar Velgas "Gaismēnām". Šī grāmata ir viens no svarīgākajiem notikumiem manā dzīvē.
Viens dzejolis no šīs grāmatas kļuva par manu un manu draugu mantru gan grūtiem, gan skaistiem brīžiem. Un mulsuma brīžiem.
Kad nebija nekā cita, ko teikt, skaitījām to vienu Velgas teikumu: "Šis vējš, šis mazliet grūtsirdīgais vējš, tik domīgi viņš nopūšas kā kucēns, es tumsā domāju, ko naktī mēness, ko naktī niedres mežezera pusē, un tava roka klauvē man pie sirds, un es pa tumšām trepēm augšup zogos, lai saprastu, ka lielā gaisma mirdz vien pati savos starojošos lokos, kur šaubu nepazīst, un gausi kāpnes čīkst, un brīnos, kāpēc nemostamies mēs, jo viss kā sapnī ir, ko sūtījis virs zemes šis vējš, šis mazliet grūtsirdīgais vējš."
Nezinu, ko pateikt par Velgu. Mēs tak nezinām, ko pateikt par mammas pienu, ar kuru kādreiz uzaugām. Viņa man – pieaugušai – bija tas dzejas piens. Bez viņas manis – dzejnieces – nebūtu. Tik vienkārši.
Dzīvē nesatikāmies. Uz Velgas dzimtajiem "Strautiņiem" pirmoreiz atbraucu uz viņas bērēm. Dzejoli viņai uzrakstīju vēlāk.
okeāna krēslainajā dārzā
starp koraļļiem un aļģēm aug
tavs lauru koks
tālu nācis stars
vij koka zaros ligzdu mazai zvaigznei
katras lapas smalkā dzīslojumā
tavs vārds kā noslēpums
kā rotaļa ar ēnu
vai lēni nobriestošas pērles gaisma
dzestros viļņos
no kuģu ceļiem tālu prom
tavs lauru vainags peld
Ko būtu gribējusi pateikt pirms daudziem gadiem – bet nepateicu, un šo nepateikšanu joprojām nevaru sev piedot, – mums bija izcila dzejniece Velga Krile. Mēs atļāvām viņai dzīvot un aiziet tikpat kā nepamanītai.
Literatūre – ceļojums ar rakstniekiem
