Ar režisori Viju Beinerti tikšwanās notiek Ojāra Vācieša muzejā, un tā ir pašas Vijas vēlme: dzejnieks ar dzīvesbiedri Ludmilu Azarovu ir bijuši viņas krustvecāki. Jaunajā grāmatā “Vārdi un klusums” lasāms: “Ojkam ar Ļudiņu bija savs noteikts ritms – ne pastaigas, bet iešanas solis. Viņi man atklāja baudu raitā solī mērot kilometrus cauri Rīgai.” Varbūt Vācieša ģimeniskā klātbūtne atklājusi arī rakstīšanas, ne tikai pastaigu prieku?
"Man bija 14 gadi, man šķiet, kad saņēmu pirmo sev adresēto vēstuli, kas tika rakstīta pie šī rakstāmgalda un ceļoja no Lielās Altonovas ielas līdz Rīgas centram divas nedēļas. Un tad, kad tu, cilvēks, saņem vēstuli, uz to ir jāatbild. Un atbildēt gribējās tā, lai vārdi ir brīvi kā vējš pār Māras dīķi, precīzi, kā Ojāra pulkstenis un lai nav nekā lieka," stāsta režisore, grāmatas autore Vija Beinarte.
Grāmatā ietvertās esejas un ikdienas piefiksējumi skar arī ikdienišķas situācijas. Prasmi tās saistoši noformulēt Vija Beinerte apliecinājusi jau savā filmā “Tās dullās Paulīnes dēļ”.
"Man šķiet, ka ir svarīgi spēt ieraudzīt mazajā lielo, lai lielajā mēs varētu ieraudzīt mūžīgo. Un, skatoties šādi uz lietām, mainās priekšstats, kas tad ir mazs, sīks, kādreiz detaļās parādās tieši tās pamatvērtības. Jā, protams, šī ir ļoti personiska grāmata, un es ceru, ka līdz ar to – kas ir ļoti personisks, tas kļūst arī personisks tiem, kas to lasa," saka Beinerte.
