Vientulības triumfs – iespaidi par Literatūras gada balvas prozas nominantiem

Ik gadu pavasaris Latvijas literātiem atnes drudzi un galvassāpes. Vieglāki šie simptomi ir tiem, kuri iepriekšējā gada laikā nav bijuši tiešā kontaktā ar izdevniecībām, taču arī viņi var tikt skarti pastarpināti, socializējoties ar kādu no izdevniecību inficētajiem literātiem.

Patiesībā ikgadējā Latvijas Literatūras gada balvas informācijas kampaņa un pati balvu piešķiršanas ceremonija ir ļoti gaidīts un svarīgs notikums visiem, kam ir mīlošas, cieņpilnas vai greizsirdīgas attiecības ar latviešu literatūru. Laika posms no nominantu izziņošanas līdz ceremonijai ir piepildīts ar aktivitātēm, kuras ir gana labi pamanāmas arī tiem, kuru dzīvēs grāmatas un to lasīšana ir patālu no centrālās ass vai pat nav tajās atrodamas. Notiek intervijas, publiski lasījumi, diskusijas par nominētajiem darbiem – ne tikai oficiālajā LaLiGaBa mājaslapā vai publiskajos medijos, bet arī kuluāros un “Facebook” laika joslā. Laika sprīdis, kad rakstošie sajūtas sabiedriski nozīmīgi, aplaimoti vai pietiekami nenovērtēti. Kā kurš.

Šogad literatūras, tāpat kā kino, mūzikas, teātra un citu netieši vai virtuāli baudāmo mākslu eksistence pasaules telpā negaidot ir ieguvusi lielāku vērtību. Garīgās izdzīvošanas vērtību, nebaidīšos pārspīlējuma.

Notiek kaut kas tāds, ko globalizētā pasaule, kosmopolītiskā sabiedrība ir gaidījusi vismazāk. Sociālā distancēšanās. Robežu slēgšana. Karantīna. Izolācija. Un izrādās, pat introverto latviešu rakstnieku, kurš spēj vairākas nedēļas labprātīgi neiznākt no savas darbistabas, šī piespiedu atstumtība satrauc un biedē. Glābiņš ir literatūra (vai jebkura cita māksla), neatkarīgi no tā, vai es iegrimstu pasaulē, kuru šobrīd radu, vai tajā, kuru jau ir radījis un man piedāvā kāds cits. Šinī socialās distancēšanās laikā jau vairākas reizes esmu piedzīvojusi to sajūtu, kad "atgriežoties no grāmatas", vēl kādu brīdi dzīvoju tajā iekšā, viss ir izrisināts, viss ir kulminējis un atslābis, un tikai pēc laika pamazām, lēni adaptējos un atgriežos šā brīža realitātē, neziņas un satraukuma pilnajā gaisotnē, kur tālākie sižeta pagriezieni vēl ir tikai apjaušami vai pat neiedomājami.

Saņēmusi šogad LaLiGaBa nominēto prozas darbu sarakstu, no sirds nopriecājos. No četrām grāmatām trīs ir stāstu krājumi.

Vēl tikai pirms dažiem gadiem stāstu krājumi nomināciju sarakstos tikpat kā neparādījās,

bet, ja arī kāds iegadījās, tad no literātu aprindām dzirdēju frāzes – "jābrīnās, ka arī stāsti ir nominēti" vai "nu, laba jau tā grāmata, taču stāsti, – tur nav cerību dabūt balvu". Nē, tas nebija par manām grāmatām, tieši tāpēc varēju brīvi atļauties sašust, jo, nebūsim liekuļi, autoriem ir vienlīdz liela iespēja uzrakstīt lielisku stāstu vai draņķīgu romānu, žanrs pats par sevi nenorāda uz augstāku kvalitāti.

Otra īpatnība, kas pievērsa manu uzmanību, – jau otro gadu pēc kārtas visu nominēto prozas darbu autores ir sievietes. Iespējams, ka dzimumu pārstāvību izlīdzinās dzeja, neesmu informēta par dzejas nominantiem, tomēr mana lasītājas pieredze rāda, ka latviešu prozā visai spēcīgu un stingru vārdu pauž arī vīrieši. Jāgaida uz nākamo gadu.

Daži vārdi, nelieli iespaidi par katru no šī gada nominantēm, tās aplūkojot secībā, kādā lasīju.

Sabīnes Košeļevas "Vientulības ministrija" (“Zvaigzne ABC”) sevī ievilināja lēni, bet nenovēršami. Desmit stāsti par vientulību visās tās formās un paveidos. Visspilgtāk prātā palikušie stāsti "Bēdīgākā seja visā pasaulē”, "Matracis" un "Skārleta + Oļegs = Love" risina katrs citas problēmas, taču krājuma noskaņa vedina arvien dziļāk un dziļāk varoņu atsvešinātībā no pasaules un pašiem no sevis. Titulstāsts "Vientulības ministrija" noslēdz krājumu ar pārsteigumu, savedot visu pārējo stāstu varoņus vienā telpā un dodot cerību, ka šo vientulības lāstu, šo sienu, kura šķir no sevis un no pasaules, ir iespējams sadragāt. Grāmata atstāja emocionāli izturētu, viengabalainu pēcgaršu.

Gundegas Repšes prozas cikls "Retināts gaiss" (“Dienas Grāmata”) nepieviļ autores ilggadēju lasītāju. Izaicinoši un skaudri stāsti, kuru varoņi dzīvo savas dzīves, fonā iegulstot Latvijas vēsturiskajām norisēm. Eleganta un tieša valoda nesaudzīgi zīmē precīzus vērojumus telpā, atklājot mezglos sasietus nervu galus nodevības, izlikšanās un vientulības laikmetā. Grāmata atstāj jautājumu – vai kādreiz ir bijis citādi? Pēdējo divu stāstu varoņiem iekuļoties groteskās situācijās, sejā iezogas smīns. Smaida nav.

Lienītes Mednes-Spāres īsie stāsti "Dziedošās smiltis" (“Zvaigzne ABC”) valdzina ar īstumu un siltu cilvēcību. Parastu, ikdienišķu dzīvju mezgla punktos paveras cilvēka iedabas dziļākie slāņi. Un autore tos ierauga un savos stāstos apspēlē tā, ka nepaliek ne mazākās neticības ēnas. Tā ir dzīve – ne laba, ne slikta. Tieši tāda, kāda tā ir.

Ingas Gailes "Skaistās" (“Dienas Grāmata”) – darbs, kuru pēc izlasīšanas nav iespējams aizmirst. Gan tikai Ingai raksturīgās, poētiskās, trauksmainās un, jā, skaistās valodas dēļ, gan to jautājumu dēļ, kurus autore uzdod visa romāna gaitā gan tieši, gan pastarpināti. Vai skaistums tiešām ir izglābis pasauli? Vai vismaz sievieti? Vai sieviete ir pasaule? Un atkal no pilnīgi visiem grāmatas varoņiem dveš spīva vientulības elpa. 

Četras spēcīgas grāmatas par vientulību un ciešanām. Kā saka viena no Sabīnes Košeļevas stāstu varonēm: “(...) būsim godīgi – kuram tad mūsdienās nav pūžņojošu dvēseles brūču?”[1]