"Jasmuiža" ir vienīgais Raiņa muzejs Latgalē, atrodas Preiļu novada Aizkalnes pagastā, klusā lauku nostūrī, nelielās Jašas upes krastā. Jānis Pliekšāns šeit pavadīja savus ģimnāzijas un universitātes brīvlaikus no 1883. gada līdz 1891. gadam, kad Raiņa tēvs Krišjānis Pliekšāns muižu nomāja un tajā saimniekoja. Dzīvojot Latgalē, Rainim kļuva tuva gan Latgale, gan arī tās valoda, apliecina muzeja vadītāja Solvita Kleinerte.
„Viņš arī raksta dzejoļu krājuma „Tie, kas neaizmirst” ievadā, ka viens dzejolis ir veltīts Latgalei, konkrēti šis dzejolis „Munu jaunu dīnu zeme”, ka
viņš Latgali patur tādā mīļā atmiņā, un vēlāk saka, ka, iespējams, bez latgaliešu valodas viņam nebūtu iespējams paveikt daudzos klasiķu tulkojumus.
Arī darbojoties Satversmē un Saeimā, runā gan par Latgales valodas jautājumiem, gan aizstāv Latgales tiesības. Vēlāk, 20. gados, dienasgrāmatā raksta, ka ciemos atnāk latgalieši un ka viņš parunā dažus vārdus latgaliski, un ka esot aizmirsis to latgaliešu valodu, bet tie latgalieši, kas ir atnākuši pie viņa ciemos, novērtē, ka ļoti skaisti viņam skanot latgaliešu valoda.”
Raiņa dzeja, neskaitot dzejoli „Munu jaunu dīnu zeme”, ir bijusi lasāma latgaliski – nav gan skaidru liecību, vai tā ir atdzejota no latviešu valodas vai jau oriģinālā pats Rainis to rakstījis latgaliski.
„Skatoties 20. gadsimta sākuma presi, latgaliešu laikrakstus, pamanīju, ka ir diezgan daudz dzejoļu, tieši Raiņa dzejoļi latgaliski, un tad radās doma, ka arī mūsdienās mēs varētu kaut ko līdzīgu darīt. Un ar jauniešiem apmēram tā vecuma, kādā bija Rainis, kad dzīvoja Jasmuižā, tas ir vidusskolas vecuma jaunieši, mēģināt dažādu savas jomas profesionāļu vadībā atdzejot Raiņa dzejoļus, tieši jaunības dzejoļus,” ar ideju iepazīstina Kleinerte.
Atdzejošanas darbnīcu Jasmuižā skolēniem vadīs rakstnieks un literatūrzinātnieks Valentīns Lukaševičs: „Mans galvenais mērķis parādīt Jasmuižā, ka, kaut arī Raiņa dzejoļi ir latviski, viņš dzīvoja latgaliskā vidē, viņš tos cilvēkus dzirdēja, tā valoda bija pamatvaloda visapkārt, ka arī viņa dzejoļos leksiski un teikumu konstrukcijās ir ļoti daudz [latgaliskā]. Ja tā labi paanalizē Raiņa dzejoļus, pat mūža beigās, ir konstrukcijas, kas ir ļoti raksturīgas sēļiem vai latgaliešiem, no tā viņš nevar atbrīvoties, varbūt viņš pat gribēja, bet viņam nesanāca no tā atbrīvoties.
Bet varbūt tieši tas ir arī tas Raiņa diženums, ka viņš pārsteidza visu Latviju ar kaut kādu dziļu, senatnīgu valodas slāņu lietojumu savā dzejā.”
Valentīns Lukaševičs uzsver, ka atdzejošana attīsta valodu un arī iztēli: „Paņemsim to vienu dzejoli latviski, nevar tikai fonētiski pārlikt, jo tas ir vienkāršākais variants, ir jāpadomā arī par leksiku, man tajā dzejolī būs piecas vai sešas vietiņas, kur īstenībā latgaliešiem ir citi vārdi, piemēram, stars un spaids.”
Skolēniem notiks arī mūzikas darbnīca, kurā kopā ar grupas „Dabasu durovys” līderi Arni Slobožaņinu atdzejoto Raiņa dzejoli latgaliski būs iespēja ietērpt mūzikā. Un trešajā darbnīcā aktrises un režisores Lienas Šmukstes vadībā tiks iestudēta un izspēlēta sajūtu dzejas izrāde.
Pasākums plānots brīvā dabā. Skolēni darbnīcām pieteikušies no Preiļiem, Riebiņiem un Līvāniem. Un, kas īpaši svarīgi, arī laiks solās būt labs.
„Rainim patika saulīte, viņš vispār bija saules atkarīgs,
ja mēs palasām Raiņa dienasgrāmatu, tad viņš no rīta pamostas, ārā ir apmācies, tad viņš var neko nedarīt, viņš zina, ka nekas labs tāpat nesanāks, bet, ja ārā ir saulīte, saulains laiks, tad viņam viss veicās ļoti labi. Un es ceru, ka rainiski domājot, būs laba saulīte un labs noskaņojums, un mums arī labi veiksies!”
Radošais veikums dzejas dienu darbnīcās, atdzejojot Raiņa dzeju latgaliski, būs vērojams arī Raiņa muzeja „Jasmuiža” sociālajos tīklos.
