Grāmatu stāsti

Tommi Kinnunena “Četru ceļu krustojums” un Ineses Dreimanes “Vēstule ar pielikumu”

Grāmatu stāsti

"Carpe diem! – Satver dienu!", "Skaidrums" un "Laime ir lapsa"

Vēsturniece Inese Dreimane: Lai būtu iespējama kontrole, cilvēki jātur bailēs

Vēsturniece Inese Dreimane: Ar cilvēku, kurš jūtas nekomfortabli, ir daudz vieglāk manipulēt

"Vēstule ar pielikumu" ir neparasts vēsturisks romāns - to veidojušas vēsturnieces Ineses Dreimanes zināšanas, Latvijas vēstures izpēte, atklājumi, kā arī spilgts un emocionāls līdzpārdzīvojums. "Es nevarēju par to neuzrakstīt," atzīstas Inese Dreimane.

Kopš 1998. gada viņa strādā Latvijas Okupācijas muzejā. Šobrīd pēta čekas darbības pirmsākumus Latvijā 1940. gadā, kā arī turpina 1941. gadā čekā nošauto cilvēku personību noskaidrošanu. Tieši ar to pašu nodarbojas arī savā brīvajā laikā.

Rīga, 20. gs. 30. gadu beigas. Jauni, skaisti, gudri un laimīgi cilvēki, gaiša nākotne – tieši tik vienkārši un neizpušķoti, lai visa pietiktu gan dzīvei, gan mīlestībai. Pēc tam... Kurā brīdī viss sākās? Tieši kad sāka griezties necilvēcības, melu, varmācības dzirnas, kas salauza tūkstošu likteņus? Romāna tēli – mīļotie, studiju biedri, draugi, kaimiņi, universitātes profesori un veikalnieki, diplomāti un sētnieki – kā nomoda murgā te parādās, te pazūd, it kā cilvēka dzīves vienīgais uzdevums būtu kļūt par ļaunas nejaušības upuri, necilu graudiņu lielajā dvēseļu maltuvē.

Izlasot romānu, ir skaidrs, ka tas tomēr ir stāsts par mīlestību. Bet vai pēc grāmatas uzrakstīšanas autori nav pārņēmusi sajūta, ka nevienam cilvēkam nevar uzticēties? Jo grāmatā vēstīts par ļoti daudzām nodevībām. "Paldies Dievam, nav!" apgalvo Dreimane.

"Bet profesionālajā ziņā gan es nekam neuzticos, pirms neesmu pati pārbaudījusi.

Man vajag salīdzināt teikto ar rakstīto un otrādi, un paskatīties vēl šo to. Bet ikdienā, par laimi, nav tās sajūtas. Protams, ja runa ir par vienkāršām fiziskām vājībām – atkarībām vai ko citu, ne vienmēr ir viegli pieņemt, ka viss būs kārtībā, ja darīšana ar cilvēku, kurš, piemēram, nekontrolē savu alkohola patēriņu."

Šis ir rakstnieces debijas romāns – vaicāta, vai pirms tam jau bija domājusi, ka varētu reiz uzrakstīt daiļdarbu, vēsturniece neslēpj: "Domājusi, protams, par tādām lietām biju – kā jau visi savulaik tālos pusaudžu gados, ka varētu uzrakstīt grāmatas, dzeju, bet profesionālajā ziņā tomēr ievirzījos pētniecībā, un faktiski visi mani raksti vairāk vai mazāk ir pētnieciskais akadēmiskais novirziens.

Līdz daiļliteratūrai vēl līdz šim nebiju tikusi. Tas, ka šoreiz tā sanāca, – tas man pašai brīnums."

Pētniece arī atklāj, ka punktu uz "i" romāna rakstīšanai pielikuši vairāki notikumi. "Stūra mājas atvēršana 2014. gadā, tajā rīkotā pirmā izstāde Rīgas Eiropas kultūras galvaspilsētas ietvaros un ar to saistītā pastiprinātā 1940. un 1941. gada notikumu pētniecība. Arī problēmas privātajā dzīvē, tuvinieku slimība, kas diemžēl mobilizēja ne tajā pozitīvākajā veidā: pastāvīgi bija nepatīkama spriedze, nezinot, ar ko viss galu galā rezultēsies. Informācijas no pētījumiem bija mazliet jau par daudz, un rezultātā radās romāns bez akadēmiskā stila, bez atsaucēm, bez literatūras norādēm, pirmajā personā."

Inese Dreimane uzsver – ar grāmatas varoni identificējusies tajā aspektā, ka tas ir cilvēks, kurš meklē, kuram kaut ko vajag noskaidrot, kuram nav skaidrības, kuram ir aptuvenas informācijas kripatiņas, kurš meklē, kur vēl varētu atrast vairāk, ko vēl var uzzināt. "Kurš, protams, cer, ka rezultāts būs labs un ka nekas nebeigsies slikti.

Jo arī es, verot vaļā jebkuru kārtējo krimināllietu, ceru, ka beigās būs izziņa par to, ka cilvēks ir atbrīvots no ieslodzījuma, nevis viņš tajā miris vai nošauts.

Šajā aspektā, protams, es tiešām identificējos, jo tas jau ir tas, ko es daru – es arī meklēju."

Šķiet, gan fašismā, gan Ķīnā tā ir metodoloģija – panākt to, ka viens otru nodod. Vai tā ir sistēma, kas mudina viens otru nodot, kaut arī cilvēki īstenībā ir labāki? "Tā ir sistēma, kas uzspiež un nodrošina totālu kontroli pār sabiedrību,” atzīmē Dreimane.

"Lai kontrole būtu iespējama, jāzina sabiedrības noskaņojums un vienlaikus jātur cilvēki bailēs.

Kaut arī ne visi ir ziņotāji, ne visi ir labvēlīgi represīvajam režīmam, jāuztur mīts un pārliecība, ka nevienam nedrīkst līdz galam uzticēties, ka vajag turēt muti, pat ja tu domā savādāk. Un visu laiku jāliek cilvēkam justies nedaudz nekomfortabli, jo

cilvēku, kurš jūtas nekomfortabli, ir daudz vieglāk kontrolēt un ar viņu manipulēt..."

Vai varētu būt tā, ka dažs labs romānā saskata līdzības ar sevi? "Diemžēl grāmatas prototipi neko vairs nevarēs pateikt, jo šo cilvēku mūsu vidū nav jau ļoti sen – tie ir cilvēki, kuri no lēģeriem neatgriezās, kuri ir krituši mežos, bet, iespējams, kāds kaut kur varētu saskatīt zināmas līdzības ar situāciju un notikumiem."

Vaicāta, vai šobrīd padomā jau nākamais daiļdarbs, rakstniece atbild noraidoši: "Ja iedvesmai un gala rezultāta sasniegšanai ir vajadzīgi tik ļoti smagi brīži personīgajā dzīvē, tad es gan labāk gribētu rakstīt pēc iespējas mazāk... Cita lieta – man priekšā diezgan liels zinātniskais darbs, jo cilvēki no manis gaida zinātnisku apkopojumu par līdzšinējiem pētījumiem."

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti