Vēstures kvotas un citi. Par LALIGABAs prozas nominācijām

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Īsi pēc 24. februāra internetā uzdūros jokam ar ārkārtīgi lielu patiesības devu: mileniāļu paaudzei, pirms vēl sasniegusi briedumu, ir nācies saskarties ar trīs globāla mēroga krīzēm – briestošo klimata katastrofu, kovida pandēmiju un, visbeidzot, draudošo Trešo pasaules karu. Tie ir notikumi, kuriem līdzīgi ir vēsturē pieredzēti ar vairāku paaudžu, arī gadsimtu atstatumu, bet tagad, lūk, saspiesti vienkopus. Protams, cilvēkiem piemīt tendence par dižāko postažu padarīt tieši sev atvēlēto laika nogriezni, kā jau norādījis Eriks Ādamsons: "Jo viens par otru briesmīgāks / Ies vēl daudz gadusimteņu un atkal jauni nāks." Un literatūra neizbēgami uzskata par savu pienākumu verbalizēt, kaut vai tikai atrast vārdus, kā cilvēku tuvināt jebkāda veida izpratnei par to, kam cēloņsakarības, attieksmes un attiecības pilnā mērā nemaz nevar apjaust. Bet ''Latvijas Literatūras gada balvai 2022'' nominētās grāmatas pārstāv vēl citus laikus un jo īpaši prozas kategorija.

Mums ir mācīta vēsture, bet nav mācīts, ko darīt, kad vēsture notiek, – apmēram tā pašreizējo situāciju kodolīgi formulējusi dzejniece Marija Luīze Meļķe kādā "Facebook" ierakstā. Varu likt galvu ķīlā, ka līdzīgās domās ir vesela čupa rakstnieku un patiesībā jebkurš cilvēks, apveltīts ar kaut nelielu devu zināšanām un sirdsapziņas. Līdzko tiks sarakstītas pašreizējo notikumu annāles, esmu drošs, ka tas arī būs galvenais avots lielai daļai nākotnē tapušu darbu. Tikmēr latviešu literatūra arvien dominējoši aicina griezt galvu pagātnē. Tas uzstājīgi parādās arī pagājušā gada, pēc žūrijas viedokļa, spēcīgākajos prozas tekstos.

Māris Bērziņš "Nākotnes kalējs"
Māris Bērziņš "Nākotnes kalējs"

Māris Bērziņš "Nākotnes kalējs"

("Dienas Grāmata")

Jānis Rainis – galvā spainis, Andrejs Upīts – lec kā krupīts, Vilis Lācis – ? Ja ir daļa rakstnieku, uz kuru vēsturiskajām izvēlēm latvieši izvēlējušies pievērt acis, tad ir atsevišķi autori, kuri ir ārpuskārtas. Vilis Lācis, visdrīzāk ir pirmais šajā plejādē, kuru talants nav vērtīgāks par to grēkiem. Tuvu pašai ļaunuma nodevības definīcijai, kurai, kā varētu likties, cilvēcīga pieeja ir galēji nepiemērota. Un tomēr Māra Bērziņa tēlotais Vilis Lācis ir absolūts ļaunuma banalitātes iemiesojums. Sekodams Lāča ikdienas gaitām jau pēc Otrā pasaules kara, Bērziņš atsedz Latvijas PSR tautas rakstniekā to vienkāršību un pat prastumu, kas slēpjas aiz totalitāras varenības.

Grāmata nav tautas terapija, kā par to nācies dzirdēt, tomēr ne mazāk svarīga.

Pat kas svarīgāks – tā rāda, ka tauta nav tikai abstrakts jēdziens, bet katra tās locekļa attieksme pret to, kopums, kurā neviena galva nav atrauta no citas. Arī ja dažas ir nocērtamas.

Inga Žolude "Vendenes lotospuķe"
Inga Žolude "Vendenes lotospuķe"

Inga Žolude "Vendenes lotospuķe"

("Dienas Grāmata")

Pašreizējā kara apstākļos arvien biežāk izskan retoriski jautājumi, ko tad mēs īsti kā sabiedrība darītu bez vīriešiem, kuros pašreizējie notikumi provocē miera laikā tik bieži pārmesto toksisko un hipermaskulinitāti. Tikmēr, kā avotos raksta, Kārlis Zariņš, kad kāds atļāvies pavīpsnāt par Poruka bālajiem zēniem, esot triecis dūri galdā, galīgi pārskaities un kliedzis, ka no viņiem esot ieguvis vispār jebkādu sajēgu par varonību. Ko patlaban darītu Poruks, kurš kļuva paranojāls piektā gada revolūcijas laikā, kad viņam pēc būtības nekas nedraudēja? Ko darītu Poruks, kura varonība un pašlepnums guva augstas virsotnes pēc vienas vienīgas nagliņas iesišanas sienā? Poruks, kā visi šķietami lielie tautas rakstnieki, nav tikai viņš pats, arī viņa tēli nav tikai burti grāmatu lappusēs, bet vadmotīvi, klasifikatori, ja gribat, arhetipi, dvēseles kodols visiem, kas runā viņu valodā. Protams, Žolude savā romānā ar šiem jautājumiem saprotamā kārtā nekrāmējas.

Par tādām personībām kā Poruks ir svarīgi zināt pēc iespējas vairāk – varbūt lai saprastu, ka viņš ir grandiozi pārvērtēts, varbūt lai šādus apgalvojumus atspēkotu, bet varbūt arī lai par to vispār nebūtu jādiskutē.

"Svešam kļūt jeb stāsts par Gunāru A."
"Svešam kļūt jeb stāsts par Gunāru A."

Lauris Gundars "Svešam kļūt jeb stāsts par Gunāru A."

("Dienas Grāmata")

Zināmu svaru gan lasītājos, gan noteikti arī žūrijas prātos Laura Gundara stāstam "Svešam kļūt" par Gunāru Astru piešķīris nesen kā uzstādītais padomju disidenta piemineklis un ap tā atklāšanu saceltā ažiotāža. Labs dramaturgs visupirms ir meistarīgs manipulators. Protams, vilkt līdzības ar Gundara aprakstītajiem čekas darboņiem un to darbu metodēm nebūtu gluži adekvāti. Tomēr kā viens, tā arī otrs šķietami varētu jebkuru stāstu sagrozīt līdz nepazīšanai – vienalga, vai runa par valsts vēsturi vai dzerstiņu iepriekšējā vakarā. Sava aroda spējas Gundars apliecina arī šajā grāmatā, visai personiski, vienkārši, bet ne amatieriski, arī maķenīt dokumentāli, taču cilvēcīgi aprakstīdams zīmīgākos mirkļus Astras dzīvē un sniegdams versiju par veidiem, kā tuvoties svarīgām un spēcīgām vēsturiskām personām, tās neapgrūtinot ar pārlieku smagu heroismu.

Galu galā Astra nebija spožākā spuldzīte Latvijas PSR deviņstāveņu logos, tomēr viņa reti nesatricināmā pārliecība ir ne vairāk, ne mazāk kā apskaužama. To Gundars godprātīgi arī ir izstāstījis.

Svens Kuzmins "Dizažio"
Svens Kuzmins "Dizažio"

Svens Kuzmins "Dizažio"

("Dienas grāmata")

Kā no citas pasaules nākdami, Svena Kuzmina radītie prozas tēli izrādās pārsteidzoši klātesoši. Visādi margināļi un salašņas, ekscentriķi, ja pieklājība prasa, – tā ir raksturojams vitālais "Dizažio" personāžs.

Ja literāru tekstu reklāmās ieguldītu tikpat lielus resursus, cik kino ražojumos, tad Kuzmina jaunākos darbus varētu pavadīt skaļi saukļi par pirmo īsteno maģiskā reālisma adeptu latviešu literatūrā, hohmīgo reālismu.

Pēc līdzības ar kartupeļu vesternu vai īsternu, protams. Kā zināms žurnālu "Rīgas Laiks" lasošajiem, Kuzminu saista latviešu mazpilsētas, un vistiešākā veidā tas parādās, gan šeit, "Dizažio", gan arī iepriekšējā grāmatā "Hohma" (2019), kas ir arī pilsētas nosaukums, ar kuru saistīta darbība abās grāmatās. Romāns vēsta par kādu deviņdesmito gadu spekulantu, kurš pamatīgi uzvārījies ar valūtas maiņas biznesu (te arī saknes viņa iesaukai Dizažio) un, pusmūžu krīzes mocīts, nolemj nodoties pūristiskajai pamatstraumes latviešu literatūrai grandiozi nepiedienīgai mīlas dzīvei un citādiem vispārējiem sevis meklējumiem. Kuzmina proza un jo īpaši "Dizažio" ir svarīga ar to, ka sniedz iespēju literatūrā augstvērtīgi iztirzāt ne tikai lielos jautājumus, kas ir izšķiroši svarīgi kādā noteiktā jautājumā, bet arī ielūkoties tuvāk tajos cilvēkos, kurus it kā uzskatām par pašsaprotamiem līdzgaitniekiem, bet kuriem gana vērīgi uzmanību neesam pievērsuši.

Anna Auziņa "Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata"
Anna Auziņa "Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata"

Anna Auziņa "Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata"

("Ascendum")

Arvien jauni un jauni dzejnieki, ieguvuši zināmu nozīmi nesenākajā latviešu literatūras vēsturē, īsteno savulaik Vizmas Belševicas pausto aksiomu – dzeja piedien jaunībai, bet proza briedumam. Un ir ārkārtīgi patīkami, ja tas tiek darīts nevis tālab, ka kaut kas taču rakstniekam ir jādara, bet aiz dziļas pārliecības pastāstīt ko svarīgu, ko nepateiktu. Tas noteikti ir Auziņas prozas debijas gadījums. Vēstīdama par kādas Terēzes pieaugšanas pieredzi, seksuālajām attiecībām no sievietes skatu punkta, attiecībām ar ķermeni, kurā iemitinājies arī kristīgais Dievs, Auziņa apvieno pasaules redzējumus, kas tradicionāli ir bijuši visai attāli. Tādā ziņā "Mājoklis" ir likumsakarīgs dzejnieces literārās darbības turpinājums.

Vienalga, vai uz to raugāmies kā tikpat kā autobiogrāfisku darbu vai ne, romānā autore summē to dzīves pieredzi, ar kādu ir dzīvojusi ne viena vien dzejniece –

kā vismaz varam spriest pēc galvenajām tendencēm pēdējo trīsdesmit gadu latviešu literatūrā/dzejā.

LALIGABA 2022

Latvijas Literatūras gada balvas apbalvošanas ceremoniju varēs vērot 1. maijā pulksten 17.00 LTV1 un LSM.lv pārraidē, kas top sadarbībā ar teātra trupu "Kvadrifons". Mūža balvu par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas literatūrā ekspertu komisija nolēmusi piešķirt dzejniecei, prozaiķei un tulkotājai Dainai Avotiņai.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti