“Konceptuālisms ir tāds rakstības veids, kad apzināmies, ka tas, ko runājam vai rakstām, nav nekas unikāls un oriģināls. Pirms mums jau ļoti daudz ir pateikts, līdz ar to rakstām, to apzinoties, rakstām, izmantojot literatūras vēsturi kā metatekstu, kā visu iekļaujošu straumi, kurā peldam, rakstām, izmantojot inspirācijas no citiem tekstiem, ko redzam sadzīvē apkārt. Kopējam tos un pārvēršam par dzejas tekstiem,” skaidro Kārlis Vērdiņš. “Daudz kas no mūsu dzejoļiem apspēlē attiecības ar valodu, ko ikdienā lietojam. Otra lieta, kas mani interesē, ir valodas mehāniskā daba. Robotu tulkotas preses relīzes, (..) informācijas gūzma, ko šobrīd patērējam, kā tas ietekmē mūs un kādu iespaidu rada mūsu prātā.”
Aivars Madris piekrīt Vērdiņam, ka konceptuālisma būtība saistīta ar valodas resursu atkārtotu izmantošanu.
“Kad uzrakstīju savu pirmo konceptuālisma dzejoli, izmantojot latviešu dzejas krājumu dažādus nosaukumus, es to darīju apzināti. Man bija interesanti tekstā izmantot metatekstus, kas paši par sevi nav ar lirisku nozīmi. Sakombinēt tā, lai radītu, iespējams, poētisku nozīmi, emocionālu iedarbību uz lasītāju. Tā ir arī rotaļa, ja izmanto esošus tekstus, izmato klišejas,” bilst Madris.
“Pats svarīgākais ir tas, ka Preiļi ir vieta, kur atrodas alfabēta dzimtene, tas jau ezotēriskā līmenī nosaka, ka tā ir īpaša vieta rakstībai, dzejai un valodai. Tāpēc loģiski, ka lietas notiek Preiļos un par Preiļiem,” norāda Vērdiņš.
Uz alfabēta dzimteni dzejniekus aizvada dzejnieks Andris Surgunts 2016. gadā. “Šo vietu redzējām un dokumentējām, Raimonds Ķirķis ir uzrakstījis garāku dzejas darbu par alfabēta dzimteni. Preiļi faktiski vienīgā vieta, kur kaut kas tāds iespējams,” atklāj Vērdiņš.
“Saskaršanās ar alfabēta dzimteni bija epifānisks fakts, ko grūti ietērpt vārdos šobrīd. Svarīgs bija arī fakts, ka tā eksperimentālā literatūra tiek radīta un apspriesta ne tik daudz Rīgā, kā Preiļos, devāmies pie Eināra Pelša un Andra Surgunta, kuri mums dažādus brīnumus rādīja un stāstīja,” stāsta Artis Ostups.
