Krājumā “Vēl viena diena” iekļautie desmit stāsti katrs ir kā suverēna pasaule, bet visi kopā veido vienotu kompozīciju. Katrs stāsts atšķiras no pārējiem ar tēlu izvēli, to runasveidu, ar krāsu, skaņu, garšu pasaules tēlojumu, bet visus vieno ļoti spēcīgs motīvs, vibrējošs krājuma “nervs”: māju un tuvības meklējumi mūsdienu nedrošajā, saraustītajā pasaulē. Taču nevar teikt, ka stāsti būtu skumji vai raisītu vientulības izjūtu. Gluži pretēji: tiem piemīt tikpat īpaša noskaņa kā vēla rudens vakaram siltā istabā, kur omulīgi sprakšķ kamīns, vai ziemīgam un spirgtam rītam piesnigušā dārzā.
Izdevēji norāda, ka spilgta Janas Veinbergas īsprozas iezīme ir savdabīgi noslēpumaina tēlainība – autore raksta tik spēcīgā sajūtu tonalitātē, ka lasītājs teju fiziski spēj saskatīt atainoto dūmaku, saost rudens lapu smaržu un dzirdēt tālīnu klavierspēli. Sevišķi tas sakāms par stāstu ciklu “Liepājas vecie nami”, kurā Liepājas vecpilsētas kolorītu sajutīs ikkatrs lasītājs – ne tikai tie, kuri tajā viesojušies. No otras puses, šie stāsti ir vispārcilvēciski: gan Liepāja, gan citas autores aprakstītās vietas ir daļa no daudz lielākas pasaules ainas, un varoņu vietā itin viegli varam iztēloties sevi vai pazīstamus cilvēkus.
