Latvijā ir 54 viduslaiku vācu pilsdrupas, kas ir ievērojams skaits. Un tās ir vecākās mūra ēkas Latvijā, kas saglabājušās līdz mūsdienām. Arhitektam Artūram Lapiņam ir gandrīz 20 gadu pieredze, strādājot kā pilsdrupu restauratoram, un pirms pieciem gadiem viņš sāka mākslas zinātnes studijas Mākslas akadēmijā – ar mērķi izveidot visaptverošu pētījumu par pilsdrupu vietu Latvijas kultūrvidē. Nu tas īstenojies – marta vidū viņš aizstāvēja savu doktora disertāciju. To papildina arī vizuālais materiāls – grāmata "Drupu ainavas", kurā autors izlases kārtībā apkopojis 20 objektus un kas var kalpot kā ceļvedis pilsdrupu iepazīšanai.
Artūrs Lapiņš uzsver:
"Tās ir vecākās mūra ēkas Latvijā. Vecāka mums nekā nav. Vecāka bija koka apbūve, bet tā līdz mūsdienām nav saglabājusies. Bet pilsdrupas kā mūra konstrukcijas ir saglabājušās.
Tās ir dažādā saglabātības pakāpē. Ir zināmākas pilsdrupas un mazāk zināmas pilsdrupas. Ir pieejamākas un mazāk pieejamas. Un tas viss ir apkopots šajā disertācijā. Savukārt grāmata "Drupu ainavas" izdota ar domu, lai cilvēkam dotu ieskatu, cik ļoti dažādas pilsdrupas ir Latvijā un cik tās patiesībā ir ainaviskas un iedvesmojošas kā kultūrvēsturisks objekts, ko noteikti ir vērts apmeklēt, pētīt, attīstīt."
Grāmatas pamatu veido autora uzņemtie fotoattēli, ko papildina nelieli objektu apraksti. Atsevišķi objekti redzami arī aerofotogrāfijās, kas savietotas ar vēsturiskajiem plāniem, ļaujot bijušo būvju fragmentus uztvert plašākā kontekstā.
Grāmata sākas ar tā sauktajām "lielajām" pilsdrupām , kam ir vislabākā saglabātības pakāpe un kurās notiek aktīva darbība, un noslēdzas ar maz zināmajām un grūti pieejamajām. "Saliktas ir pēc saglabātības pakāpes, sākot ar tām, kas visvairāk saglabājušās virs zemes – Cēsis, Turaida, Sigulda, Rauna. Un līdz tām, kas ir aizaugušas un par kurām vispār cilvēki ļoti maz zina, piemēram, Rindas pilsdrupas, kas ir Liepājas pusē un pie kurām nemaz tik viegli nevar piekļūt klāt. Pavasaros tur ir plūdi, un tur nevar aizbraukt nemaz tik vienkārši," atklāj grāmatas autors. "Potenciāli šīs pilsdrupas varētu attīstīt kā ainavu parku. Potenciāls ir saistīts ar to, cik daudz vai cik maz kaut kas ir saglabājies. Šeit ir ļoti maz, tāpēc šeit būtu lieliska iespēja izmantot dažādas mūsdienu virtuālās vai papildinātās realitātes iespējas, un to pili vizualizēt tajā vietā. Droši vien maketu var taisīt, tātad izmantot visus prezentācijas paņēmienus. Lai redzētu arī dabā to, kas redzams aerofotogrāfijā. Bet kopumā šī vieta ir ļoti skaista un nesabojāta."
Artūra Lapiņa pētījuma mērķis arī ir ne tikai atspoguļot pilsdrupu vēsturi un situāciju šobrīd, bet rosināt to aktīvāku iekļaušanu mūsu kultūrvidē un piešķirt tām jaunu dzīvību. Jau šobrīd mums ir ļoti labi piemēri Cēsīs, Turaidā un Siguldā, kur pilsdrupas dzīvo ļoti aktīvu un mūsdienīgu dzīvi, ļoti priecējošs ir Valmieras piemērs, kur pilsdrupās top Valmieras kultūrvides centrs, nākotnes plānus ar pilsdrupām saista arī, piemēram, Ludzā, kur jau izstrādāts attīstības mets, un Rēzeknē, norāda Artūrs Lapiņš: "Rēzeknes pilsdrupām ir izstrādāts attīstības mets, arī labiekārtojuma projekts, ko ir doma realizēt. Pašvaldība meklē finansējumu. Ideja ir attīstīt gan iekšpils teritoriju, gan priekšpils zonu. Tikko pagājušajā gadā mēs saprojektējām tādas nojumītes tur, kas ļauj teritoriju izmantot vismaz gada siltajā laikā. Tur tuvumā ir "Zeimuļš" un "Gors", kam jau ir sava vieta kultūrvidē, bet pilsdrupām šobrīd iet pāri tikai takas, un vietējie dzērāji tikai pa turieni dzīvojas, kas ir saprotami, jo tur tiešām nekā cita nav. Tā kā ir jau vietas, kur kaut kas tiek darīts, tomēr kopējā atziņa ir tāda, ka izmantošana ir, protams, nepietiekama šobrīd, daudz vairāk varētu darīt. Tai skaitā, iesaistīt dažādas mūsdienu norises, mākslas norises, hepeningus, festivālus. Kaut kā tās viduslaiku pilsdrupas parasti saistās ar viduslaikiem, tāpēc cilvēki mēģina arī viduslaiku lietas vilkt klāt. Bet tas noteikti nav vienīgais veids, jo viduslaiku kopiena, kas rīko rekonstrukcijas un bruņinieku svētkus, ir samērā maza un ierobežota. Turklāt
kopumā pilsdrupas ir mūsdienu objekts. Jā, viduslaiku pilis bija viduslaikos, savukārt drupas ir mūsdienu ainavas sastāvdaļa."
Artūra Lapiņa promocijas darba zinātniskais vadītājs profesors Ojārs Spārītis pētījumu vērtē kā pirmreizēju ar to, ka tas pievērš uzmanību maz aktualizētai tēmai un uz pilsdrupām paraugās kā uz kultūrainavas elementu, kas var dot arī ekonomisku pienesumu:
"Bet, lai sagruvušas vai nerestaurētas pilsdrupas kļūtu par ekonomisku faktoru, tās ir jākopj, tām ir jāpievērš uzmanība, jāpadomā par eksponēšanu, par tūrisma maršrutiem, par to ievērtēšanu mūsdienu cilvēka kultūras apziņā.
Tātad jāveic audzināšana. Un Artūra Lapiņa darbs, lūk, tieši fiksē situāciju, kādā mēs esam Latvijā ar sabiedrības audzināšanu un uzskatiem par šīm romantiskajām, bet tomēr, tā teikt, iekarotāju celtajām pilsdrupām, un arī par to, kas būtu jādara, lai mēs savā sabiedrībā varētu šīs pilsdrupas uzskatīt kā vērtīgu kultūras mantojumu un no tā gūt vēl mūsdienās sava veida labumu. Caur izglītību, caur tūrismu un ļoti daudziem aspektiem, kuros, varētu pat teikt, māksla, literatūra, poēzija un mūzika var iegūt."
Doktora disertācija ir akadēmisks pētījums vairāk nozares profesionāļiem, bet to pavadošā grāmata "Drupu ainavas. Viduslaiku pilsdrupas Latvijas kultūrvidē"’, kurā apkopota interesantāko pilsdrupu izlase, būs saistoša ikvienam kultūrvēstures interesentam.