Grāmatas tapšana
Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” viena no grāmatas autorēm, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja, vēsturniece Anda Ozoliņa atklāja, ka grāmatas tapšana bijusi kolektīvs darbs, kurš veidojies saistībā ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izglītojošo un informatīvo darbību.
“Šis daudzu autoru kopējais darbs ir tapis, apkopojot to, ko mēs parasti mēģinām sabiedrībai vēstīt savā Lāčplēša dienas tradīcijā,” norādīja Ozoliņa. “Mēs jau trīsdesmit gadus katru gadu 11. novembrī Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā eksponējam ģenerāļa Jāņa Baloža savulaik saņemtos visus trīs Lāčplēša Kara ordeņus. Un vienmēr laipni aicinām, līdz pat šim gadam esam aicinājuši pie sevis viesoties gan individuālus apmeklētājus, gan grupās, gan arī skolas laipni aicinājām. Un gadu gaitā esam savākuši ļoti daudz interesantas informācijas, ar ko papildināt to, kas mūsu sabiedrībai jau bija zināms no iepriekšējiem izdevumiem, un tad nu arī šis ir mēģinājums to informāciju apkopot un daļēji arī mazliet citādāk paskatīties uz tām lietām, par kurām mēs runājam Lāčplēša dienas sakarā.”
Anda Ozoliņa stāstīja, ka grāmata tapusi, arī pateicoties izstādei “11 varoņstāsti”, kura tika veidota, atzīmējot Lāčplēša Kara ordeņa simtgadi. Gan izstādē, gan arī grāmatā pievērsta uzmanība ordeņa kavalieru dzīves stāstiem, arī ar Lāčplēša dienu saistītajām tradīcijām.
“[Grāmata stāsta] par to, ko mēs acīm redzam un katrs arī šajā dienā darām, par tām tradīcijām, kas ir dzīvas šodien, par to, kā tās ir veidojušās, kādas ir to saknes, no kā tas nāk, kā tas ir izcēlies, un arī par to mazliet vairāk kā divi tūkstoš cilvēku saimi, kuru biogrāfijas mums ir zināmas no iepriekš izdotajām biogrāfiskajām vārdnīcām, bet kuru biogrāfijās tāds dziļāks un cilvēcīgāks skats ir tapis tieši pagājušajā gadā, kad ordenim atzīmējām simt gadu jubileju un mūsu muzejs veltīja izstādi šim notikumam,” skaidroja Ozoliņa. “Gan arī vairāk papētot šīs biogrāfijas, gan arī sazinoties ar vēl dzīvajiem esošajiem Lāčplēša kara ordeņa kavalieru pēctečiem, kuri glabā šo tradīciju, glabā šo informāciju. Arī to, kas tika sastrādāts šīs izstādes gaitā, bija vēlme darīt zināmu plašākam lasītāju lokam, arī tiem, kuriem nebija iespēja šo izstādi apmeklēt. Padarīt to paliekošāku, ilgākos gados pētāmu, lasāmu, izzināmu un varbūt arī tiešām likvidēt tos mītus, kas mūsu sabiedrībā bieži vien ar šo dienu saistās.”
No varoņiem līdz Lāčplēša dienas tradīcijām
Anda Ozoliņa uzsvēra, ka ārpus varoņu godināšanas grāmata arī sniedz ieskatu citos, ar paša Lāčplēša Kara ordeņa ģenēzi saistītajos jautājumos: “Šajā grāmatā ir mēģinājums godināt, dot iespēju izprast, bet mazliet arī ļaut ieskatīties tādos jautājumos, kas nav saistīti ar šo cēlo varonības jēdzienu, bet ir saistīti ar pašu varonības apzīmēšanas veidu, ar ordeni, ar to, kā radās doma par ordeņa nepieciešamību. Šai domai arī, protams, bija sava attīstība un peripetijas jāpiedzīvo, saskaroties ar dažādu sabiedrības slāņu attieksmi pret šo ideju. Grāmatā sniegts ieskats tajā, kā ordenis tika izveidots, kā tas notika tīri tehniski, kā pirmais Latvijas valsts apbalvojums tapa praktiski, tajā ir redzamas arī šīs jau dažos medijos atrādītās ordeņa skices, kas mums dod ieskatu tajā, kāds tas varēja izskatīties un kā tapa šis galējais vizuālais veidols.
Grāmatā ir arī ieskats ordeņa statūtos, kas regulēja ordeņa pasniegšanu, ordeņa dzīvi, gan arī tajos gadījumos, kas bija saistīti ar izvēli, par kādiem varoņdarbiem tad šis ordenis ir piešķirams. Jo praktiski ordeņa statūtu desmitajā paragrāfā definētie sešdesmit punkti, kuros ļoti konkrēti ir aprakstīts varoņdarba veids, par kādu veikšanu kaujas laukā tiek šis ordenis piešķirts.
Praktiski varonību definēja tajā brīdī, kad šis ordenis tika veidots.
Tā bija varonība, kas toreiz bija aktuāla. Tad arī par to mēs mēģinām šeit runāt.”
Vēsturniece stāstīja, ka jauns skatījums grāmatā ir ticis dots uz Lāčplēša Kara ordeņu kavalieru biogrāfijām: “Man ir jārunā par savu kolēģu ieguldījumu, ko es šajā dienā arī gribētu uzsvērt. Ļoti viņiem pateikties par sekmīgo sadarbību darba galējā varianta tapšanā. Tas ir mūsu muzeja Vēstures departamenta pētnieks Arnis Strazdiņš, kurš savā daļā pievēršas tieši Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biogrāfiju izpētei tādā aspektā, ka mēģina analizēt gan šo kavalieru kopumu, izdalot tajā dažādas sabiedrības grupas, ne tikai strēlnieks un brīvības cīnītājs, bet paskatoties arī uz šo cilvēku nacionalitāti, uz dažādiem citiem aspektiem, kas mums ļauj par tiem runāt. Un viņš arī ļoti cilvēcīgi ieskatās šo atsevišķo sabiedrības grupu biogrāfijās, padarot tās tuvas un saprotamas. Šeit ļoti palīdzējuši ir tie materiāli, ar kuriem ir dalījušies Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru pēcteči.”
Anda Ozoliņa atzīmēja, ka izdevumā apkopota arī svarīga informācija par Lāčplēša dienas tradīcijām: “Kas ir pilnīgi jauns – mana kolēģa, numismātikas pētnieka Mārtiņa Vāvera devums, tas ir skats uz Lāčplēša dienas tradīcijas attīstību. Gan uz to, kādas ir šīs noturīgās daļas no tā rituāla, kas iedibināts 1920. gadā, pirmajā ordeņa pasniegšanas reizē, un kas no šīs dienas ir izdzīvojis līdz mūsdienām. Ar ko šis rituāls ir papildināts cauri laikiem un kādus akcentus ir ieguvusi šī dienas jēga dažādos Latvijas vēstures periodos no 1920. gada līdz pat mūsdienām. Šis mūsdienu periods, manuprāt, ir īpaši svarīgs ar to, ka norises, kurās mēs visi katru gadu piedalāmies, varbūt tāpēc, ka iet kaimiņš, varbūt tāpēc, ka iet klase, vai tāpēc, ka kopā jautri vakarā krastmalā, šeit iegūst tādu vispārinājumu, tādu lielāku nozīmes jēgu, to, kāpēc patiesībā mēs to darām.”
Mainīgā varonība
Lāčplēša ordeņa pētniecībā svarīga vieta ir arī varonības jēdzienam. Grāmatā publicētā ievada eseja, kuru rakstījusi filozofe Ilze Fedosejeva apskata tā mainību un specifiku.
Viņa atklāja, ka varonības definīcija ir atkarīga no laika, kurā tā tiek veidota: “Priekšstats par varonību veidojas noteiktā kultūrā, un varonība un varoņi vienmēr apliecina to, kas sabiedrībai ir nozīmīgs. Un šī iemesla dēļ mūsu priekšstats par varonību ir visnotaļ mainīgs. 19. gadsimtā, piemēram, briti bija gatavi atzīt par varoni tvaika dzinēju izgudrotāju Džeimsu Vatu. Tomass Kārlails par varoņiem atzina gan ievērojamus rakstniekus, gan ievērojamus dzejniekus – Šekspīru un Danti. Es šodien varētu teikt, ka, piemēram, Māra Zālīte ir varone. Taču mums šodien ir atšķirīgs priekšstats par varonību un varoņiem, un tas lielā mērā ir saistīts arī ar Lāčplēša ordeni, kura statūtos ir teikts, ka ordenis ir piešķirams par varoņdarbiem, ārkārtīgi grūtiem un izciliem.
Un tad droši vien nedz Raimonds Pauls, nedz Māra Zālīte nekvalificējas par varoņiem.”
Filozofe arī atzīmēja, ka mūsdienu izpratnē un priekšstatos varonība ir saistīta ar cilvēku gatavību nest upuri: “Un tas ir tas smagais jautājums, vai mēs gribam dzīvot situācijā, kurā cilvēkiem ir nepieciešams nest upuri. Visdrīzāk gribētos teikt, ka, nē, būtu jauki, ja arī mediķiem šodien nebūtu jāriskē ar savām dzīvībām. Bet ir otrs aspekts, kas man šķiet būtisks. Ir svarīgi pieminēt varoņus, jo katrs varonis, mēs viņu esam atzinuši par varoni, tāpēc, ka viņš iemieso un apliecina kaut kādas sabiedrībai, kopienai būtiskas vērtības.
Un, godinot varoņus, mēs godinām ne tikai varoņu piemiņu, bet mēs apliecinām tās vērtības, kuru dēļ mēs šos cilvēkus esam atzinuši par varoņiem.”
Anda Ozoliņa savukārt stāstīja, ka vārda “varonis” lietojumu negatīvi ietekmējusi padomju laika pieredze: “Es esmu arī sastapusies gan šīs grāmatas sakarā, gan arī citos gadījumos ar ārkārtīgi noliedzošu attieksmi pret šo vārdu un pret to, ka kādu cilvēku pasludinātu par varoni. Tam uzreiz ir tāda mazliet degradēta pieskaņa no tiem gadiem, kad augām mēs ar pionieriem varoņiem un Pavļiku Morozovu, un tālāk mums bija Padomju Savienības varoņi un darba varoņi, un šī varonība, izpratne par to, ka arī godīgs, kārtīgs darbs ir varonība, ir varbūt viena šī jēdziena puse.”
