Kultūrdeva

"Kultūrdevā" par projekta "Nepāriet" jauno albumu ar Marta Pujāta dzeju

Kultūrdeva

Kultūrrandiņš Laikmetīgās mākslas muzejā, kura nav ar profesoru Ivaru Austeru

Agrākie raidījuma "100 g kultūras" vadītāji katrs laiduši klajā jaunas grāmatas

Vārdu jāmāk ieaudzēt. Saruna ar rakstniekiem Kristīni Želvi un Rihardu Bargo

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Rakstniece un kinorežisore Kristīne Želve ir pārliecināta, ka grāmata piedzimst tikai tad, kad satiek lasītāju, savukārt vairāku grāmatu autors Rihards Bargais LTV raidījumā "Kultūrdeva" atzīstas – viņam mēdz šķist, ka ir izdarījis noziegumu, uzrakstot grāmatu. Viņš nupat izdevis romānu “Nemodernās Slampes meitenes”, bet Kristīne Želve, turpinot pētīt Latvijas kultūrā nozīmīgo dzimtu, sarakstījusi grāmatu “Grosvaldi”.

Kristīne Komarovska: Kāds jums ir bijis šis pavasaris?

Kristīne Želve: Savu grāmatu es pabeidzu jau pirms deviņiem mēnešiem. Tāds zīmīgs cipars… Deviņi mēneši pagāja veicot redakcijas darbu, gatavojot maketu un komentārus, risinot finanšu jautājumus. Radošajā ziņā es grāmatā vairs nepeldējos. Protams, ka visu laiku bija gaidīšanas sajūta.

Grāmata piedzimst tajā brīdī, kad tā ir nodrukāta un satiekas ar lasītāju, nevis tad, kad tā ir uzrakstīta.

Tas notika vakar. Grāmata tika pirmo reizi atsūtīta no Jelgavas uz Rīgu. Es to pirmo reizi turēju rokās. Par citiem kultūras notikumiem runājot, šobrīd nav daudz, ko baudīt. Tas, ko daru daudz, vairāk kā pēdējā piecgadē – es lasu grāmatas. Lasu iekavēto, lasu to, kas iznāk no jauna, lasu e-grāmatas, pērku, lasu platformā “Kindle”. Šis man ir lasīšanas pavasaris, jo iepriekš nebija laika, bija filmēšanas, tad jālasa kaut kas par profesionālo tēmu, bet tagad es lasu, ko gribu.

Rihards Bargais: Mana draudzene atrakstīja, ka ir tāds konkurss par Eiropas balvu, kurā piedalās jaunākās grāmatas, un ka man vajag ātri sagatavot manu grāmatu, lai tā var piedalīties konkursā. Biju atmetis cerību to publicēt. Uzreiz atradās izdevējs, un viss notika ļoti, ļoti strauji. Es pats sēdēju un klapēju ar acu plakstiņiem, cik ātri viss notika. Uzradās redaktors, lieliskais Ilmārs Zvirgzds, visu cieņu. Tad atradās korektore Ieva Lejasmeijere. Vispār zvaigžņu ansamblis. 

Ilmārs man izsvītroja ļoti daudz, un es tik ļoti priecājos par viņa svītrojumiem. Katru reizi pie svītrojuma lecu gaisā un situ plaukstas, cik labi, ka kāds uzdrīkstas man kaut ko izsvītrot.

To, ko es pats nevaru. Mēs uztaisījām to grāmatu. Ne tik daudz, cik labojumi, bet viņu klātbūtne un skatiens man iedeva citu iekšējo organizāciju un citu skatu uz tekstu. Pierakstīju klāt gabaliņus, kas savieno daļas, lai kopums ir monolīts, koncentrēts. Tas viss ir Ilmāra nopelns. Ilmāra klātbūtnes nopelns. Gatavojām grāmatu Eiropas balvai, iesniedzām, bet tā netika līdz tam… Notika ļoti daudz un dažādas kolīzijas.

Kristīne, tu pēdējos gandrīz sešus gadus esi veltījusi Grosvaldu dzimtai. Kas bija Grosvaldu personības šarms? Kas Grosvaldu dzimtā tevi aizķēra tik ļoti, ka tas tevi noturēja piecus un vairāk gadus pētīt šo dzimtu?

Kristīne Želve: Grosvaldi ir dzimta, pie kuras pieder arī gleznotājs Jāzeps Grosvalds. Viņš ir visplašāk zināmais vārds no Grosvaldiem. Arī visi pārējie ir ļoti interesanti. Ir tā noticis, ka ir saglabājušās gan Jāzepa Grosvalda dienasgrāmatas, gan dzimtas korespondence. Tas ir netipisks gadījums, kad cauri visiem okupācijas laika gadiem, gan caur visām 90. gadu jukām šie rakstījumi ir saglabājušies. Nonākuši drošās rokās – dažādos muzejos, arhīvos, arī pie privātpersonām. Sākot lasīt viņu dienasgrāmatas, pirmkārt, tas bija interesanti. Man ir viens neprofesionāls kritērijs,  arī kad  taisu filmas – vai tas ir interesanti?

Ja tas nav man interesanti, tad kāpēc lai tas vēl kādam būtu interesanti?

Un, otrkārt, viņi visi, īpaši Mērija Grīnberga un Jāzeps Grosvalds, bija ļoti talantīgi rakstītāji.

Kristīn, vai tev ir iznācis izlasīt Riharda “Nemodernās Slampes meitenes”?

Kristīne Želve: Nē, bet es esmu lasījusi “Plikos rukšus”. Kā es saprotu, kaut kāda daļa ir integrēta vai izmantota. Bet es pēc “Plikajiem rukšiem” nespriedīšu, jo šis ir cits darbs, vai ne?

Rihards Bargais: Tas ir uzcelts uz to bāzes.

Kristīne Želve: Es esmu lasījusi arī “Tenkas”.

Rihards Bargais: Tur ir labākais no “Tenkām”. Tur ir pilnīgi jauni stāsti klāt, un labākais no “Rukšiem”. Tas viss ir pārstrādāts, papildināts un paplašināts.

Kristīne Želve: Bet, ja esmu lasījusi “Plikos rukšus” un “Tenkas”, sanāk, ka esmu lasījusi “Nemodernās Slampes meitenes”, pareizi?

Rihards Bargais: Piemēram, Selindžers savā laikā gandrīz nogrāva “The New Yorker” redakciju, jo redaktore bija pārlabojusi vienu punktu par komatu vai otrādāk. Viņš pārzināja pilnīgi visu savu tekstu, visus punktus, visus komatus. Viņš ieraudzīja to komatu, un viņš bija vienkārši vētrā.

Liekas, kas tad tur – viens vārds, neviens neievēros, bet rakstniekam viens vārds ir ļoti svarīgs.

Es biju par “Rukšiem” neapmierināts. Man bija nepabeigtības sajūta. Es uzskatu, ka tā bija skice, tā skice tika izgleznota. Tur ir jauns sākums, apļveida kompozīcija, daudz kas jauns. Tie, kuri ir lasījuši, saka, ka jaunais materiāls ir labāks par veco, bet es tā negribētu teikt.

Varu vilkt paralēles, ka tev nepietika – pārstrādāji “Rukšus” jaunā versijā, Kristīnei nepietika ar “Mērijas ceļojumu”, ar filmu, ar izstādi. Bija jānonāk beigās pie šīs burvīgās grāmatas. Kāpēc ir jāpēta vēsturiski personāži?

Kristīne Želve: Es arī gribu palielīties. Rihards palielījās ar savu burvīgo komandu, un es arī nevaru atpalikt, pasakot, ka grāmatas māksliniece Anta Pence to ir izveidojusi. Man liekas, ka grāmata ir pilnīgs mākslas darbs. Viņa man novēlēja – kaut vāks būtu nolasīts un nobružāts. Lai nebūtu tikai tā, ka cilvēki to nopērk un ieliek bufetē, un skatās, ka ir skaista grāmata. Izdevniecība “Neputns”, Laima Slava un mana redaktore Cilda Redliha arī ieguldīja ļoti lielu darbu ar izpratni, atbalstu visās darba tapšanas stadijās. Man bija ļoti patīkami sadarboties ar “neputniešiem”.

Kas tālāk? Esmu dzirdējusi, ka tu rakstīsi īsstāstus un tev ir padomā divas kultūras personības, par kurām ir vērts parunāt. Pastāsti par saviem nākotnes plāniem.

Kristīne Želve: Par nākotni, man liekas, varēsim runāt tad, kad tā notiks. Šobrīd pielieku punktu šim. Tu teici par filmu, par izstādi. Izstāde noteikti bija tikai pieturas punkts ceļā uz grāmatu. Mans mērķis bija grāmata. Pirmo es uztaisīju filmu, jo pēc profesijas esmu režisore. Sākot strādāt pie “Mērijas ceļojuma” filmas scenārija, aizejot uz muzeju un atverot Mērijas Grīnbergas dienasgrāmatas, un lasot pirmās rindas un pirmos pierakstus, man bija skaidrs, ka tā ir grāmata. Tur ir tik talantīgi uzrakstīts teksts ar tik detalizētu un niansētu faktoloģisko informāciju, gan ļoti godīgām sajūtām, kas ir viena no dienasgrāmatu…

Kāpēc ir interesanti lasīt dienasgrāmatu? Jo cilvēks ir bijis godīgs. Viņš tiešām to ir rakstījis godīgi.

Filmā tu ieliec nedaudz, tā ir vizuālā māksla, tur ir citi izteiksmes līdzekļi.

Tava grāmata ir uzrakstīta ļoti interesantā valodā. Kā tu pētīji valodu, visus senos vārdus, kas iekļauti tavā tekstā?

Kristīne Želve: Man bija vārdnīciņa. Es taisīju vārdnīciņu ar tā laika vārdiem, ar tā laika valodu. Daļa nāca no paša Grosvalda rakstītā, daļa no citiem avotiem. Jāatzīst, ka daļa vārdu ir tādi, ko pati esmu izdomājusi, un daļa ir tādi, ko lieto mūsdienās. Es tur nojaucu to laiku.

Sākumā, kad rakstīju, es tiešām aizrāvos ar vecajiem vārdiem, bet kādā brīdī sevi pieķer pie tā, ka sāc imitēt to valodu.

Imitēt tā laika rakstību un to, kā cilvēki tajā laikā runāja. Kaut kādā brīdī man likās, ka to vajag nojaukt, un es laidu iekšā arī tādus vārdus, ko pati esmu izdomājusi. Viena no interesantām Grosvaldu valodas lietām bija tā, ka viņu apritē ģimenē bija piecas aktīvas valodas. Viņi pārgāja no latviešu uz krievu, vācu, franču, turpināja angļu bez tādiem īpašiem reveransiem. Tas notika plūstoši. To sajūtu es centos panākt. Neizceļot tos kā īpašus citātus, jo to mēs redzam viņu vēstulēs. Ja viņiem vajadzēja kādu franču vārdu, viņi lietoja to. Ja kāds izteiciens bija veiksmīgāks vāciski, viņi ielika to.

Rihards Bargais: Tas vispār ir diezgan grūti.

Kristīne Želve: Tā runāt?

Rihards Bargais: Tie īpašie vārdi tomēr baigi izceļas. Lai tā valoda būtu gluda un lai nebūtu pēkšņi… Man arī ir tā, kad es rakstu –

man ir kaut kāds vārds, kas ir spilgtāks kā visi pārējie, un viņu jāmāk ir ieaudzēt tā, lai nebūtu tas grumbulis.

Kristīne Želve: Jā, un “Grosvaldiem” tas bija viens no izaicinājumiem. Panākt plūdumu, kas bija pašiem Grosvaldiem – nelietot svešvalodu kā svešvalodu, bet tā ieaudās tajā runā.

Runājot par izaicinājumiem, Rihard, tavā gadījumā, tev ir izdevies satricināt Latvijas kultūrvidi ar dažādiem jaudīgiem iznācieniem, par kuriem ļoti daudz tiek runāts. Arī šajā grāmatā veseli trīs atvērumi tiek veltīti aprakstam, skandālam ar Latvijas Televīziju. Vai norakstīšana no sevis, gluži kā dienasgrāmata, palīdz atbrīvoties un dzīvot tālāk?

Rihards Bargais: Tas ir biogrāfisks darbs. Es nevarēju nepieminēt šos gadījumus. Tas ir pietiekoši spilgts gadījums manā dzīvē, lai es to nepieminētu, palaistu garām. Bet es neteiktu, ka tie ir iznācieni, drīzāk klupieni. Es tos uzskatu par saviem klupieniem, neuzskatu tos par tādām savām milzīgām uzvarām. Man vispār ir sanācis interesanti, ka varbūt citiem cilvēkiem radošā darbība ir no paša sākuma bijis kāpiens uz augšu tādā olimpā, man sanāca nedaudz otrādāk.

Es nonācu literārajā vidē kritiena rezultātā. Mācījos garīgajā seminārā, biju pievērsies ļoti augstām lietām, un, kad aizgāju projām, es iekritu pasaules apskāvienos.

Tas viss bija tāda dumpošanās, kritiens. Nevis augšupeja, bet kritiens.

Kritiens literatūrā. Kristīne, zinu, ka tev ir plāns rakstīt grāmatu par kultūrtandēmu Mariju Leiko un Austru Ozoliņu, vai jau esi sākusi darbu pie tā vai vēl neesi ķērusies klāt?

Kristīne Želve: Ar “Grosvaldiem” arī sākumā bija tā, ka es vienkārši peldējos materiālā un skatījos, kas ir. Es pat sākumā nezināju, vai tā būs filma vai grāmata, bet es zināju, ka kaut kas būs. Ar Ozoliņu, Mariju Leiko šobrīd ir tā pati stadija. Man viņas ļoti interesē, saista. Tur ir daudz materiāla, un es viņā pamazām nirstu iekšā, un tad, kad man pašai būs skaidrs, kas tas ir, es varēšu pastāstīt, kas tas būs. Gribētos, lai par viņām kaut kāds stāsts arī sanāk. Noteikti ne tik ļoti dokumentalitātē grantēts kā “Grosvaldi”.

Pēkšņi ir kaut kāds brīdis, kad tu nekur netiec, tev neviens klāt netiek, tu nevienam neesi vajadzīga, valsts tev maksā kompensāciju, pabalstu, un es biju nodota pati sevī.

Varēju sēdēt mājās un katru dienu rakstīt. Tikai tā tos darbus var novest līdz galam.

Rihard, savā grāmatā raksti, ka nezini, vai tu vairāk rakstīsi, ko tur vairāk rakstīt… Vai tiešām vairs nav nekā, ko rakstīt?

Rihards Bargais: Droši vien, ka rakstīšu, kur tad es palikšu. Man patīk to darīt, bet pagaidām es nedomāju par rakstīšanu. Man ir reakcija uz izdoto grāmatu pašam. Es pārdzīvoju par visiem varoņiem pēc kārtas, es lasu ar viņu acīm, un man ir šausmas. Tas nav prieks, tās ir šausmas. Man patīk cilvēkos tādas īpašības, kas viņiem pašiem sevī ne īpaši patīk. Es, viņus slavējot, viņiem pašiem radu ne īpaši labas emocijas.

Dažreiz man ir tāda sajūta, ka esmu izdarījis noziegumu, šo grāmatu uzrakstot.

Man pat ir tādas emocijas. Tas nav tā, ka saņemu grāmatu, skrienu un lēkāju aiz prieka. Ļoti pretrunīgi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti