Igauņu dzejniece Kristīna Ehina dzimusi 1977. gadā Raplā, dzejnieku ģimenē (starp citu, dzimtas saknes iestiepjas arī Latvijā). Viņa studējusi filoloģiju Tartu Universitātē, maģistra grādu aizstāvējusi par tēmu "Igauņu senāko un jaunāko tautasdziesmu traktējums sieviešu pētījuma aspektā". Strādājusi par skolotāju, dziedājusi folkloras kopās un turpina to darīt vēl arvien apvienībā "Naised kōōgis", proti, "Sievietes virtuvē".
Ehinai iznākuši deviņi dzejas krājumi un piecas prozas grāmatas igauņu valodā. Viņa ir viena no visvairāk tulkotajām igauņu dzejniecēm.
Gan Igaunijā, gan citās valstīs viņa bieži uzstājas kopā ar vīru, mūziķi Silveru Sepu, kurš pārvalda vairākus mūzikas instrumentus (dažus no tiem izgudrojis pats, savienojot kopā visdažādākos saimniecībā izmantojamus objektus).
Latvijas Radio raidījuma "Kultūras rondo" saruna ar dzejnieci iesākas tieši ar ģimenes nozīmīguma izcelšanu. Viņas tēva Andresa Ehina vārds mūsu lasītājiem varētu būt pazīstams, pateicoties Guntara Godiņa tulkotajam krājumam "Pakārtais ievārījums". Kopā ar sievu – dzejnieci Lī Seppelu – Ehins tulkojis arī turku dzeju un arābu "Tūkstoš un vienas nakts" pasakas. Viņa paša dzejoļi atdzejoti vairāk nekā trīsdesmit valodās. Diemžēl 2011. gadā Ehins devās mūžībā.
Taujāta, vai, sākot savas dzejnieces gaitas, nejutās kā sava tēva ēnā, Kristīna Ehina atbild: "Andress bija ne tikai mans tēvs, bet arī mans draugs – un dažreiz tas var nenozīmēt vienu un to pašu. Kad es kļuvu vecāka un pati kļuvu par rakstnieci, viņš pamanījās tapt arī par manu kolēģi. Mēs kopā daudz ceļojām pa pasauli, piedaloties dažādos literatūras festivālos, un tādējādi es savu tēvu varēju iepazīt ļoti labi. Viņa pēkšņā aiziešana pirms desmit gadiem mani neizsakāmi skumdināja. [..] Mans tēvs lielākoties bija pazīstams kā sirreālisma pārstāvis – tas dzejniekiem padomju laikos nebija pārāk raksturīgi. Viņam ļoti patika vārdu rotaļas, kuras mēdza spēlēt dadaisti. Tās arī mēs kopīgi spēlējām, kad vēl biju maza – radījām kopīgus dzejoļus. Viņš mani ļoti iedrošināja dzejas rakstīšanas ziņā. Savukārt mamma ir vairāk ievirzījusies tradicionālajā dzejas izpratnē. Kopumā ņemot, es nevaru nenovērtēt manas ģimenes nozīmi manā radošajā karjerā un dzīvē vispār."
Studiju gados Tartu Universitātē viņai nemaz neesot bijusi doma kļūt par rakstnieci – ļoti attāli sasaucoties ar Eduarda Veidenbauma dzejas rindām, viņai ir licies, ka igauņiem rakstnieku un dzejnieku jau tāpat ir pilnīgi pietiekami. Turklāt, ir taču gana ar to, ko vienas ģimenes ietvaros literatūrā bija paveikuši viņas vecāki. Ehina bija iecerējusi kļūt par dejotāju vai pievērsties zinātnei. Taču dzīve pati parādīja, ka viņa var būt pavisam cita veida dzejniece nekā viņas tēvs vai māte, ka viņa spēj atrast pati savu izteiksmes veidu. Kaut arī vecāku dzejas stilistiskās ietekmes, viņas vārdiem, šur tur parādoties, tā tomēr ir pavisam cita veida dzeja.
Kā autore pati raksturotu savu dzejnieces intonāciju? "Nesen sniedzu interviju Igaunijas Televīzijai. Žurnālists norādīja uz dažām no man piešķirtajām balvām [..], un jautājums bija – kā jūs jūtaties kā literatūras klasiķe? Uz šo jautājumu nebija viegli atbildēt. Pēc tam es ilgi par to prātoju, kādēļ tā. Sapratu, ka man vārds "klasiķis" asociējas ar kapu, bet es gribu būt patiesi dzīva, koša, meklēt arvien jaunus izteiksmes veidus.
Vēlos, lai katra mana nākamā grāmata būtu atšķirīga, un varbūt es izklausīšos pēc maksimālistes – lai tā arīdzan būtu labāka par iepriekšējām.
Protams, tas prasa daudz pūļu, tādēļ ir neiespējami tērēt laiku tādām lietām kā domāšanai par sevi kā par klasiķi, iepriekš izdarītā izvērtēšanai. Dažreiz nav pat laika, lai iepazītos ar to, ko par tavu darbu ir uzrakstījis kāds kritiķis.
Man kā rakstniecei tuvu pusmūžam, kurai ir bērni un ģimene, nereti nākas sev uzdot jautājumu, kas mani patiešām iedvesmo. Kur lai es atrodu to – "kaut ko"? Interesanti, ka vārdā "iedvesma" ir iekļauts vārds "ieelpa", "dvesmas ieelpošana". Tāpēc es bieži prātoju, kāda veida gaisu es vēlos ieelpot, lai gūtu iedvesmu. Arvien vairāk nonāku pie slēdziena, ka šim gaisam jābūt pielādētam ar labām domām, ar grāmatām, ar labu kino, interesantām sarunām ar draugiem. Šeit klāt būtu jāpiemin arī misijas apziņa, lai darītu labas lietas un tādējādi arī pasauli padarītu labāku."
Lasot kaimiņvalstīs un citur pasaulē sarakstīto, viesojoties dažādos literatūras festivālos, dzejnieci vienmēr piemeklē cerība, ka ar daudziem autoriem var dalīties humānisma idejās. Viņa tic, ka literatūra var dot ieskatu, kā dzīvot dzīvi bez agresijas, nespiežot citus.
Lai arī pati un visa jaunā un vidējā autoru paaudze sevi nevēlas pieskaitīt klasiķu kārtai, Kristīna Ehina pārliecināta, ka ir būtiski kopīgi pētīt un vērtēt literatūras klasiķu darbus, piemēram, tos, kuros ir ļoti strikta nostāja pret abām okupācijas varām Otrā pasaules kara laikā, par dzīvi Padomju Savienībā: "Rakstnieki, kuri pret to iestājās, manuprāt, ir katras mūsu nācijas bākas, kuras dod gaismu pār tumšiem ūdeņiem."
Dzejnieces vecāki bijuši draugos ar Uldi Bērziņu. Viņas māte kopā ar Bērziņu studēja gan Baku, gan Maskavas Universitātē azerbaidžāņu un turku valodas, savukārt Ulža dēls Ansis bija viņas bērnības rotaļbiedrs.
"Atceros pieaugušo sarunas virtuvē par to, ko nozīmē tādi jēdzieni kā "spēks" un "vara". Ko nozīmē tautas gara spēks? Kā tas izpaužas Latvijā un kā – Igaunijā?" stāsta Ehina.
"Kad pirms piecpadsimt gadiem organizēju Pilnmēness dzejas festivālu, bijām uzaicinājuši piedalīties arī Knutu Skujenieku. Viņš ne tikai lasīja dzeju, bet stāstīja arī par savu pieredzi izsūtījumā, un tas uz mani atstāja ļoti spēcīgu iespaidu."
Šobrīd Kristīna Ehina lasa Andra Akmentiņa romānu "Skolotāji", kuru igauniski iztulkojis dzejnieks Contra. Viņasprāt, romānā ļoti tēlaini parādīts, ko nozīmēja būt par dumpinieku padomju laikos, ko nozīmēja dzīve agresijas apstākļos un kā skolotāju attieksme ir spējīga konstruēt mūsu mentalitātes: "Arī šajā grāmatā parādās manis pieminētās "bākas" – tie cilvēki, kuri var būt par ceļrāžiem, gaismas nesējiem pāri ideoloģijas jūrai."
Otra latviešu literatūras grāmata, kuru igauņu dzejniece šobrīd lasa, ir Rasas Bugavičūtes-Pēces "Puika, kurš redzēja tumsā": "Arī tas ir ļoti spēcīgs darbs.
Man tā ir izteikta nepieciešamība – lasīt manu kaimiņvalstu autoru darbus un tādējādi atrast sasaisti gan mentālā, gan ideju līmenī."
