Pie Latvijas Televīzijas skatītājiem atgriezies raidījums “Literatūre” – Marta Selecka un Gustavs Terzens ceļo literatūras pasaulē, tiekas ar mūsdienu literātiem un caur tekstiem – arī ar aizgājušo laiku rakstniekiem. Ceļojums turpinās sabiedrisko mediju portālā LSM.lv – te “Literatūrē” satiktie autori ved lasītāju pa savu domu un atmiņu takām.
Kalniņa pagalmu varu vērot pa logu, bet Krūmiņa māja atrodas otrpus mūsu dārza robežai.
Tepat netālu, pāri ielai (30 soļi no mūsmājas vārtiņiem) dzīvo mans skolas biedrs uzvārdā Lācis. Par viņu gan iedomājos uzreiz, kad saņēmu piedāvājumu rakstīt grāmatu par Vili Lāci. Kaimiņus neizvēlas, gūtenmorgeniski nospriedu un pēc īsas tielēšanās piekritu.
Ja jau Dievs ļauj saulei spīdēt gan pār labiem, gan ne tik labiem, tad laikam jau viens no latviešu tautas iemīļotākajiem nodevējiem Vilis Lācis ir pelnījis uzmanību ne tikai lugas, vēsturnieku un literatūras pētnieku apceru, bet arī prozas veidā.
Neesmu drošs, vai romānu sērijas “Es esmu” idejas autori līdz galam izsvēra, kam viņi uztic Lāci, taču gar to man nav daļas. Mans pienākums izdomāt un uzrakstīt.
Atliek vienīgi cerēt, ka identificēšanās ar Vili Lāci nebūs inficēšanās ar viņu.
Drīz pēc tam tiku uzaicināts piedalīties literārā pārgājienā, un racionālu iemeslu dēļ izvēlējos doties pa Viļa Lāča takām. Tajā brīdī par nevaldāmo sociālisma propagandistu neko daudz vēl nezināju, tomēr “Literatūres” veidotāju paļāvība iedrošināja, un es ļāvos. Kas būs, tas būs. Tā bija jauka diena, un, nezaudējot bērnišķīgumu, varu teikt, vislabāk man atmiņā palikusi maltīte Mangaļu "Šašlikos" (visticamāk, paliks aiz kadra) un brauciens ar laiviņu pa Daugavu.
Diena būtu vēl jaukāka, ja Lācis nemaisītos mums pa kājām, bet ko lai dara – viņš bija neatņemama tūres sastāvdaļa.
Kā jau varēja noprast, dažkārt nejaušu sakritību vietā es saskatu zīmes. Tā šķiet interesantāk. Jo sevišķi, ja tās saistītas ar vārdiem. Šajā sakarā ienāca prātā, ka Viļa Lāča vietā nemaz nevarēja būt kāds cits, teiksim, ar uzvārdu Kalniņš vai Krūmiņš. Kāpēc?
Ļoti vienkārši – ja jau mums latviešiem galvenais tautas varonis ir Lāčplēsis, tad ko viņš plēš? Lāci, protams. Kāpēc plēš? Tāpēc, ka slikts.
Apšaubāmas reputācijas cilvēka, uzvārdā Lācis, parādīšanās Latvijai sliktenīgā brīdī bija tikai laika jautājums. Viļa gadījumā – viņš kļuva par īstu brāli lācim, kurš aiz Latvijas austrumu robežas. Marta gan zināja teikt, ka mūža nogalē ražīgais literāts ir staigājis pa māju un lamājis krievu lāci, bet tas tikai vēlreiz pierāda, ka rakstnieki, esot valdnieki savu izdomāto tēlu pasaulē, mēdz realitāti uztvert neadekvāti ar visām no tā izrietošajām sekām. Ar traģiskām sekām, kuras vairs nav labojamas. Manuprāt, norvēģiem stipri paveicās, ka Hamsuns netika pie reālas varas.
Runājot par zīmīgiem vārdiem, jāpiemin vēl kāda persona, Lāčplēša laikabiedrs Kangars. Vai tad tā nav zīme, ka deviņpadsmitgadīgais Vilis strādāja par kurinātāju uz tvaikoņa ar nosaukumu “Kangars”? Un vēl kāda zīme!
Protams, ar Vili Lāci nav viss tik draiski un vienkārši, kā es te zīmēju.
