Vai zini?

Vai zini, kad senā latvieša mājā ienāca stiklotie logi?

Vai zini?

Vai zini, kā Latvijā atgriezās karā nolaupītās kultūras bagātības?

Vai zini, kurš ir dīvainākais latviešu dzejnieks?

Vai zini, kurš ir dīvainākais latviešu dzejnieks?

Kurš ir visu laiku dīvainākais latviešu dzejnieks? Protams, tas ir Jānis Steiks: dzimis 1855. gadā Tiegažu Piķos kā saimnieka dēls, mācījies pat Vidzemes skolotāju seminārā Valkā, strādājis Skultē par skolotāju un mājskolotāju, kad publicējis pirmo rakstu par izglītības nepieciešamību meitenēm.

Vai zini?

Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.

Kad mācītājs Jānis Neilands rosina Steiku studēt teoloģiju, to viņš arī dara Tērbatas universitātē. Viņš ir viens no studentu korporācijas "Lettonia" dibinātājiem, bet pirmo dzejoli "Zvēr tēvijai" ("Šie kauli, šī miesa") publicējis 1882. gadā žurnālā "Pagalms". Pēc tam presē turpina parādīties Steika dzeja. Viņa dzīve bijusi visai raiba un neparasta – varbūt te arī iemesls neparastajai dzejai? No Kokneses draudzes līdz Pleskavai, Kaukāzam, tad izceļošana uz Ameriku, kur viņš ir mācītājs Bostonas latviešiem līdz 1921. gadam, Ņujorkas latviešiem – gan tikai vienu gadu, līdz 1922. gadam, kad viņš atgriežas Latvijā, kur līdz 1925. gadam strādā par mācītāju Limbažu draudzē. Ne tikai Steika dzeja ir dīvaina, bet arī uzvedība – un viņu no amata atstādina.  Drīz pēc tam viņš pārceļas uz Rīgu, kur 1931. gadā mirst.

Ja par dīvaino uzvedību – tā laika preses ziņās rakstīts, ka Steiku neoficiāli uzraudzījuši četru dažādu slimību speciālisti, kuru spriedums ir tāds, ka Steiks ir tikai savādnieks

(Kārlis Krūmājs. "Dīvainā mācītāja – dzejnieka Jāņa Steika dzīve un dzeja". "Jaunākās Ziņas" Nr. 214 (1932. gada 22. septembris).

Viņa atstātais literārais mantojums nav liels – dzejoļi dzīves laikā publicēti presē un paša izdotajā laikrakstā "Dieva Sveiksme", bet visi darbi izdoti vienkopus "Izlasē" 2004. gadā.

19. gadsimta 80. gadi ir laiks, kad Steiks sāk publicēties – literatūras vēsturē tie nav diez ko bagātīgi. Par labāko, šķiet, tolaik uzskata Esenberģu Jāni, bet unikālas, novatoras, vēl nebijušas dzejas īsti nav. Bet kas Steika dzejā ir tāds, kas padara viņu par dīvaināko dzejnieku? Faktiski jau tāpēc, ka

ne tikai laikmeta kontekstā, bet arī mūsdienās viņa dzejoļi ir neparasti ar skaņu spēlēm, savdabīgu tēlainību, eksperimentiem ar formu,

piemēram, sarežģīto un latviešu literatūrā gandrīz nelietoto četrpēdu anapestu, septimām, arī iekšējām atskaņām, aliterācijām un asonansēm. Lūk, trīs rindas:

 
"Diezgan spoku, diezgan joku, kur 
kulturis to kuli tur. 
Virsū raksts ir "kultura"."

 

Neparasta ir arī viņa aizraušanās ar fantastiskām, pat absurdām, bet nenoliedzami mākslinieciskām etimoloģijām, turklāt daudzi viņa izgudrotie skaidrojumi jau kļuvuši par folkloru, aizmirstot sākotnējo izcelsmi. Steiks par to rakstījis dažāda apjoma teiksmas, piemēram,

Ņujorka ir veidojusies no tā, ka vietu atklājuši divi latvieši, kur pirmais, krastā izrāpjoties, sacījis otram: "Nu, Jurka, kāp malā" (Nu, Jurka = Ņujorka).

Tāpat pārlicis savā stilā arī amerikāņu epu "Haijavata", ko pat reizēm grūti nolasīt, piemēram: "Aijā žūžu iā uā: Hiavatha! Kas sen pua, tagad šua: I, A, U! Mājās būšu iā uā: Hiavatha! Platus svārkus tētiņš šua: I, A, U!"

Faktiski šajā sacerējumā realizēta Steika doma par visu valodu savstarpējo radniecību, tostarp  latviešu valodas radniecību ar tām.

Pamatā Steika dzejā ir tas, ko viņa pētnieki, piemēram, Janīna Kursīte, dēvē par skaņu simbolismu, kas pasaules dzejā nav nekas neparasts un kam uzmanību jau pievērsuši simbolisti. Tiesa, Steiks joprojām šajā aspektā latviešu dzejā ir viens no lielākajiem eksperimentētājiem. Un, neskatoties uz faktu, ka Steiks ir teju vienīgais latviešu absurdists, viņa dzeja iegūst arī sociāli aktīvu nostāju.

Nevar noliegt arī to, ka Steiks ir tas, ko varētu saukt par triksteru – jokdari, uz ko norāda arī visi viņa pētnieki. Taču triksterim/jokdarim vienmēr ir atļauts vairāk nekā citiem. Šeit garāks citāts:

 
"Kamanās ir kamanisti 
Komūnās ir komunisti. 
Vistu, pīļu, zosu cāļi 
Bij tie pirmie zociāļi. 
Bulu Buli, Buldrubuli 
Tītījās ap tukšu kuli. 
Bulu viki, Bulu triki 
Deva kapitālam pliķi. 
Pliķi plaka pliķēdami. Stīvi staipās stīvēdami. 
Kas tie tādi – Bulu-sviķi? Vai tie nav tie Boļševiki?"

 

Arī reliģiskajā tematikā Steiks atļaujas dažādus eksperimentus, piemēram, slavenāko:

 
"Savāds Jēzus savā gaitā 
Savus klāt sev savina. 
Kas tos ļaudis lai tur skaita, /
Ko viņš ap sev labina? 
Savāds kalna sprediķī /
Sveicin’ ļaudis: “Svētīgi!” 
Savāds rīts un savāds vakars, 
Savāds man ar Jēzu sakars."

 

Dažiem tas šķiet neparasti, dažiem smieklīgi, dažiem nepieņemami, tomēr Steiks savā dzīvē un dzejā nekad nav pārtraucis balansēt starp paradoksu un spēli.

Kaut gan pēdējā laikā Steiku atceras arvien biežāk, tomēr jāsecina, ka līdz galam vēl šis neparastais latviešu autors nav iepazīts, tomēr varbūt šis stāstījums mudinās sameklēt Steika dzejoļu Izlasi un iepazīties ar šo dzeju tuvāk.

Vai zini?

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt