Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Andreja Pumpura eposs "Lāčplēsis" ir latviešu literatūrā pirmais literārais sacerējums, kurā sniegts plaši izvērsts, spilgts tautas brīvības cīnītāja tēls. Rakstīts 14 gadu garumā un pabeigts Tērbatā, domājams, 1887. gada otrajā pusē. Pirms tā publicēšanas manuskripts bija jānodod cenzūras pārbaudei.
Pēc cenzēšanas Pumpurs varēja justies reizē laimīgs un nelaimīgs: laimīgs par to, ka cenzūra vispār deva viņam atļauju publicēt "Lāčplēsi", kurā viņš nepārprotami bija runājis par latviešu tautas brīvību, savukārt nelaimīgs par daudzajiem cenzūras svītrojumiem un pārgrozījumiem.
Kā to izpētījis Jāzeps Rudzītis, tad cenzūra pavisam bija nosvītrojusi 63 rindas divdesmit dažādās vietās, bez tam vēl 44 vietās bija mazāki izlaidumi un grozījumi. Tātad, cenzūras saīsināts, un ar 44 grozījumiem "Lāčplēsis" varēja iznākt grāmatā. To publicēja Bernharda Dīriķa un biedru apgāds Rīgā 1888. gadā.
Pirmā ziņa par "Lāčplēša" nākšanu klajā parādījās tieši Trešo vispārējo dziesmu svētku pirmajā dienā sludinājumā "Baltijas Vēstnesī". Grāmatā bija 138 lappuses, tā bija izdota 2000 eksemplāros un maksāja 60 kapeikas.
Dziesmu svētku dalībnieki, neko nezinot par cenzūras svītrojumiem, to varēja iegādāties kā dārgu piemiņu no šiem svētkiem. Tajā laikā gan tika nopirktas tikai divas grāmatas.
Gadiem ejot, tauta iemīlēja "Lāčplēsi", un tas iznāca jaunos un atkal jaunos izdevumos.
Pats Pumpurs gan nepiedzīvoja "Lāčplēša" otro izdevumu 1904. gadā. Viņš 1901. gadā saslima un gadu vēlāk pašā Līgo vakarā mira. 1902. gada maijā, kad dzejnieks slimnīcā gaidīja tuvojamies sava mūža pēdējo dienu, "Baltijas Vēstnesī" parādījās sludinājums, ka vēl iespējams nopirkt "Lāčplēsi".
Tā kā Pumpura mantas kopā ar dažādiem papīriem dzejnieka piederīgie bija nodevuši glabāšanā kādam paziņam, un Pirmā pasaules kara laikā tās pazuda, tad vēlāk nekur vairs neatradās Pumpura "Lāčplēša" manuskripta pirmteksts. Visi Latvijas laika "Lāčplēša" izdevumi bija 1888. gada pirmpublicējuma pārspiedumi, laiku pa laikam izmainījās tikai ortogrāfija un gramatiskās vārdu formas.
Otrā pasaules kara laikā inženieris K. Ozoliņš kādā Krapes pagasta jeb tagadējā Krapes ciema mājā atrada 1888. gada "Lāčplēša" eksemplāru, kurā uz iestarpinātām lapiņām vai arī pašā grāmatā, ja labojumi bija mazāki, pats Andrejs Pumpurs ar savu roku bija ierakstījis visas cenzūras nosvītrotās rindas, izlabojis visus citus cenzūras sagrozījumus, kā arī "drukas" kļūdas. Latvijā tagad šis paša Pumpura izlabotais eksemplārs ir nosaukts par "Krapes eksemplāru".
Kopš 1947. gada visi publicētie "Lāčplēša" izdevumi ir sagatavoti, ievērojot Pumpura labojumus Krapes eksemplārā. Šī eksemplāra nobeiguma rindas arī Māra Zālīte ir iestrādājusi sava "Lāčplēša" beigu daļā.
Eposa nobeigumā Lāčplēsis un Tumšais bruņinieks cīnoties iegāžas Daugavas dzelmē. Taču Lāčplēša garu nevar iznīcināt, un cīņa turpinās vēl šobaltdien. Un katra paša ziņā ir tas, kuram gribam palīdzēt un kā pusē esam.
