Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Dantes atbildes vēstule Cangrande esot saglabājusies un viņš atbild apmēram šādi: "Mans mērķis ir šajā dzīvē nelaimē nokļuvušos izraut no bēdām un ievest laimes stāvoklī." (Burtiski – satvert cilvēku nelaimes brīdī un darīt laimīgu, parādīt laimes iespējamību.)
Tātad – ja jūs izlasāt Dantes "Dievišķo komēdiju" ("La Divina commedia") un nekļūstat laimīgāki, Dante ir zaudējis...
Darbs iecerēts nevis kontemplācijai, bet darbībai – lai iekustinātu, aizkustinātu lasītāju. Mudinātu celties, nepadoties, meklēt izeju. Mērķis neparasti augsts: ne izpaust sevi, ne kļūt slavenam, ne atdarināt kādu, ne izklaidēt, ne pelnīt naudu, lai gan tas viss droši vien Dantem arī bija. Sava darba dēļ Dante taču kļuva slavens. Tomēr tas nebija viņa galvenais mērķis.
Otra motivācija rakstīt: Dante vēlējās iemūžināt piemiņu. Kādu? Mīlestības piemiņu. Dantes mīlestību pret Beatriči Portinari (Beatrice "Bice" di Folco Portinari, 1265–1290).
Viss sākas ar jaunas meitenes smaidu, turpinājās ar mīlestību mūža ilgumā, kuru tad arī viņš iemūžina savā ģeniālajā poēmā "Dievišķā komēdija". Šajā tikšanās reizē ar Beatriči viņš saskatīja nevis nejaušību, bet Dieva dāvanu, viņam uzticētu dzīves uzdevumu, izaicinājumu.
Pirmā tikšanās ar Beatriči Portinari esot notikusi vien deviņu gadu vecumā, kad abi bērni rotaļājušies kādās viesībās, jo dzīvojuši netālu, bijuši no viena kvartāla.
1283. gadā notiek otrā un nozīmīgākā tikšanās ar Beatriči. Meitenes skatiens mirkli kavējas pie dzejnieka, un viņš izjūt neparastu pārmaiņu sevī. Smaids liek visai pasaule iemirdzēties spilgtāk, un Dantem šķiet, ka viņš varētu tagad piedot visu un visiem. Turklāt šāds gara stāvoklis nāk nevis ilgtošu meditāciju un garīgu treniņu rezultātā, bet nepelnīti kā dāvana. Beatriče tolaik, šķiet, jau bijusi precēta. Ko darīt? Dante spriež, ka jebkura kustība taču nāk no Dieva; tātad šī sastapšanās ir dāvana, piedāvājums, izaicinājums, iespēja...
Divas parastās cilvēku reakcijas, sastopoties ar kaut ko skaistu: atraut, atšķelt, nodalīt savu kaislību no attiecībām ("privatizēt", piesavināties, baudīt vienam), vai arī atteikties no tās vispār (ignorēt, aizmirst, atteikties pienākuma pēc – tā no Dantes viedokļa ir viltus atturība un nodevība). Trešais ceļš, kas pazīstams viduslaiku bruņiniekiem: kalpot savas aizrautības objektam, savam ideālam, savai mūzai (kā Dante kalpoja Beatričei): "Ja viņa ir laimīga, tad laimīgs esmu arī es."
1290. gadā Beatriče mirst – 24 gadu vecumā. 1292. gadā Dante uzraksta savu dzejoļu krājumu "Jaunā dzīve" ("La vita nuova) – tās beigās viņš apņemas vairs nerakstīt dzeju, kamēr nebūs atradis tādus cildinājuma vārdus, kādus nekad neviens vēl nav rakstījis par sievieti.
1298. gadā Dante apprecas ar Džemmu Donati. 1302. gadā viņš kopā ar "balto gvelfu" partiju tiek padzīts trimdā, bet sieva paliek Florencē. Vēlāk viņš dzīvo arī citās Itālijas pilsētās (Veronā, Lukā) un arī Parīzē. Trimdā būdams, 56 gadu vecumā viņš dodas mūžībā.
Paradokss: tikai 2008. gadā (!) Florence atceļ lēmumu par Dantes trimdu.
"Dievišķās komēdijas" (1306–1321) varonim, lai nokļūtu pie iemīļotās, jāiziet cauri ellei, šķīstītavas kalnam un jālido uz Debesīm. Tā vēl neviens līdz šim nav apdziedājis savu mīlestību...
Vai mēs spētu mīlēt kā Dante?
