Vai zini?

Vai zini, ka senos laikos lelles izmantoja arī zīlēšanai?

Vai zini?

Vai zini, ka savulaik sievietes drīkstēja valkāt bikses tikai dažās konkrētās situācijās?

Vai zini, kāpēc Jānis Endzelīns interesējās par apreibinošiem dzērieniem?

Vai zini, kāpēc Jānis Endzelīns interesējās par apreibinošiem dzērieniem?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Vai zini, kāpēc Jānis Endzelīns interesējās par apreibinošiem dzērieniem? Ne jau tāpēc, ka gribētu tos cildināt vai baudīt, bet tādēļ, ka mēģināja iestāstīt Apsīšu Jēkabam, ka dzērieni, kas, viņa vārdiem sakot, rada reibuli, būtu saucami nevis par reibstamiem vai reibināmiem dzērieniem, bet gan par reibinošiem, reibiem vai reibīgiem dzērieniem.

Vai zini?

Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.

Šī Jāņa Endzelīna diskusija ar rakstnieku ir tikai viens jautrs piemērs no daudzo nopietno pārdomu un ieteikumu jūras valodas kultūras laukā pagājušā gadsimta sākumā, kad bija jāveido latviešu valodas literārā forma. Jānis Endzelīns bija tās aktīvākais karognesējs, kopējs un aizstāvis. Ne velti daudzi joprojām mēdz atsaukties uz viņa ieteiktajām vārdu formām un uzskatīt tās par neapstrīdamām un negrozāmām. Un daudzi pat neiedomājas, ka daļu literārās valodas vārdu ir radījis tieši Endzelīns.

Jauši vai nejauši – Jānis Endzelīns līdzās nopietniem, dziļiem valodas un valodu kontaktu pētījumiem bija uzņēmies valodas kopēja pienākumus. Var teikt, ka viņš dzīvoja valodā un visu mūžu sekoja tam, ko bija teicis, rakstot par Kārli Mīlenbahu, proti: "Nopietns valodnieks pats no sevis nediktē nekādus likumus; tas tikai novēro, kā tauta runā, izraugās to, kas ieder rakstu valodā, un pasniedz to citiem." 

Jānis Endzelīns ieklausījās jebkurā sarunbiedrā, pamanīja veikalu un varas iestāžu izkārtnes, ausījās bārddziņos un frizieros, kamēr viņi darīja savu darbu, vērtēja preses izdevumus un grāmatas. Neviens garāmgājēja čuksts nepalika nepamanīts – īpaši, ja tajā bija saklausāmas kāda dialekta iezīmes, ko varētu izmantot pētījumos. Vai ja tajā bija pasprukusi kāda nekaunīga kļūda.

Tā, reiz atgriezies no frizētavas, viņš kolēģiem sirdījās, ka latvieši nu pārāk daudz "lietājot" deminutīvus – viņam friziere esot jautājusi: "Vai jums, kungs, matiņus, vai bārdiņu arī?"

Šādi – no tautas – viņš ar savām zināšanām un valodnieka sirdi arī radīja latviešu valodas kultūru. Ja vārdu vai tā formu un nozīmi neatrada, izdomāja. Tā par Endzelīna jaundarinājumiem tiek uzskatīti mūsdienās jau ierasti vārdi, piemēram, izcils, ietekme, ietve, attieksme, atbilst, laimests, klā­tiene un citi. Ja valodnieks dzirdēja, redzēja vai izlasīja kļūdu, viņš bija nesaudzīgs: rakstīja presē aizrādījumus, atstāstīja lekcijās kā nepieļaujamu un aplamu rīcību, klauvēja pie atbildīgo ministriju durvīm.

Viņu varēja satraukt gan tas, ka līdzās krievu un vācu valodai pie kāda ārvalsts konsulāta durvīm nav uzraksta latviešu valodā, gan, piemēram, vārdi aizvietot, patreiz, pastellēt, piepalīdzība, mazgadējs, izverdums. To vietā Jānis Endzelīns stingri ieteica lietot vietā likt, pašreiz, pasūtināt, palīdzība, mazgadīgs, izvirdums (un, re, šie ieteikumi sasnieguši mūsdienas, jo viņa piedāvātās formas lielākoties lietojam).

Jāni Endzelīnu nodarbināja ne tikai vārdu darināšana un izvēle, bet arī to rakstība un izruna. "Mums jācenšas ne tikai pareizi rakstīt, bet arī pareizi runāt: kas savu tēvu valodu necienī un nerūpējas par viņas tīrību, tas nevar arī krietns patriots būt," – tā uzskatīja Jānis Endzelīns.

Laikabiedri atceras, ka par kādu nepareizi izrunātu  vārdu valodnieks varējis apcirsties un tālāk ar cilvēku vairs nerunāt. Pareizrakstību un pareizrunu viņš centās regulēt arī dažādiem rīkojumiem un izdevumiem.

Endzelīnam darbojoties Ortogrāfijas komisijā, tika izstrādāti jaunie pareizrakstības noteikumi, ko 1908. gadā pieņēma Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijā. Kopā ar Pēteri Šmitu tika izdota pareizrakstības un pareizrunas vārdnīca.

Jāņa Endzelīna lielais darbs valodas kultūras laukā bija pamats mūsdienu latviešu valodai, kas ļāva apvienot vairāk nekā 500 dažādās izloksnēs runājošos latviešus. Kaut arī dažkārt valodas normēšana (piemēram, literarizējot vietvārdus) bija pārmērīga un no mūsdienu viedokļa nepieļaujama, viņa valodas kopēja darbs ļāva apvienot latviešu tautu un veidot pilntiesīgu nāciju. Var teikt, ka Jānis Endzelīns bija latviešu sirdsapziņas lakmusa papīriņš un termometrs. Viņš valodu rūpīgi uzmanīja un valodai draudīgās situācijās neklusēja, bet aizrādīja un paskaidroja. Tieši un nesaudzīgi. Tā 1920. gadā, Latvijas brīvvalsts pirmajos gados, viņam jāatzīst:

"Pie mums, latviešiem, vēl lielā mērā trūkst cienības pret savu valodu; mēs gan rūpējamies vāciski un krieviski pareizi runāt un rakstīt, bet pašu valodu neprast pie mums nav kauna lieta." 

Šie vārdi būtu jāatceras arī mūsdienās. Ir jābūt lepniem par savu valodu, un katram pašam jākļūst par tās sargu.

Stāstījuma sagatavošanā izmantoti Dainas Nītiņas, Sarmas Kļaviņas, Rasmas Grīsles pētījumi, kā arī laikabiedru atmiņas.

Vai zini?

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti