Vai zini?

Vai zini, kuras ir pirmās monogrāfijas par latviešu skatuves māksliniekiem?

Vai zini?

Vai zini, ar kādiem sarežģījumiem risinājās Pompidū centra celtniecība?

Vai zini, ka padomju Latvijā trimdas grāmatas tika iznīcinātas?

Vai zini, ka Padomju Latvijā trimdas grāmatas tika iznīcinātas?

Mūsdienās, atražojot mērķtiecīgi radītus stereotipus, valda uzskats, ka 20. gadsimtā grāmatas visvairāk ir iznīcinātas nacistiskajā Vācijā. Tomēr padomju laika grāmatniecības un cenzūras izpēte ļauj secināt, ka daudz ilgāk un kvantitatīvi graujošāk, taču ne tik publiski, tas notika Padomju Savienībā, arī padomju okupētajā Latvijā.

Vai zini?

Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.

Jau 60. gadu sākumā latviešu trimdinieku Stokholmā izveidotā Latviešu Nacionālā fonda rīcībā nonāca padomju cenzūras institūcijas – Galvenās literatūras pārvaldes (GLP) sastādītais aizliegto grāmatu saraksts. Tas nepārprotami liecināja, par cik kaitīgiem padomju vara uzskatīja lielāko daļu no neatkarīgās Latvijas 20.–30. gadu izdevumiem. Savukārt tās grāmatas, kuras latviešu trimdas apgādi izdeva, sākot ar 40. gadu otro pusi Vācijā, Zviedrijā, ASV, Austrālijā un citās mītnes zemēs, okupētajā Latvijā bija pavisam svešas.

Padomju prese gan mēģināja radīt ilūziju par netraucētu trimdas publikāciju pieejamību Latvijā. Jo īpaši to centās panākt laikraksts “Dzimtenes Balss”, kura pamatuzdevums bija šķelt un dezinformēt latviešu trimdas sabiedrību.

Protams, bija reizes, kad trimdas latviešu grāmatu sūtījumi sasniedza savu adresātu vai arī uz Latviju atbraukušajiem trimdiniekiem izdevās dabūt cauri muitai trimdā izdotas grāmatas un preses izdevumus. Taču vairumā gadījumu tas beidzās ar iespieddarbu aizturēšanu, konfiskāciju un iznīcināšanu. Ir jāapzinās tas, ka padomju varas par kaitīgiem pasludināto izdevumu liktenis pārsvarā bija tieši tāds.

Latviešu trimdas izdevumi kopš 70. gadiem bija koncentrēti Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas speciālajā fondā. Tomēr pilnvērtīga to izmantošana un atsauce uz tiem pat zinātniskās publikācijās bija ļoti ierobežota. Būtu pagalam naivi un vienkāršoti uzskatīt, ka padomju drošības iestāžu muitā aizturētie izdevumi visi kā viens tika nogādāti uz Fundamentālās bibliotēkas speciālo fondu un tur sagaidīja savu brīvlaišanu 80. gadu beigās, kad šādi speciālie fondi Latvijas lielākajās zinātniskajās bibliotēkās tika likvidēti.

Tas patiešām bija visai skandalozi, kad 70. gados trimdas presē parādījās ziņa, ka Rietumos ir nonācis GLP vadītājas Austras Lucēvičas parakstīts dokuments.

Tajā fiksēts, tulkojot no oriģināla krievu valodā, ka ir iznīcināmi no pasta bandrolēm konfiscētie izdevumi: Edgara Dunsdorfa “Latvijas vēsture, 1710–1800”, Andreja Eglīša grāmata “Audiet mani karogā sarkanbalti sarkanā”, Bībele, kā arī vēl 16 vārdā nesaukti sīkdarbi.

Šis padomju cenzūras dokuments ļoti uzskatāmi parāda, kādas grāmatas okupācijas vara uzskatīja par nevēlamām. Ne tikai garīgo literatūru, bet arī Stokholmā dzīvojošā dzejnieka un Latviešu Nacionālā fonda vadītāja Andreja Eglīša dzejas krājumu, kuru Ņujorkā apgādā “Grāmatu Draugs” bija publicējis Helmars Rudzītis. Arī Austrālijā dzīvojošā Edgara Dunsdorfa Latvijas 18. gadsimta vēsturei veltīto pētījumu, kuru bija publicējis apgāds “Daugava” Stokholmā.

Neilgi pirms tam, kad trimdas presē parādījās informācija par padomju režīma kārtējo barbarisma izpausmi, Rietumos bija saņemts arī Rīgā iznākošais laikraksts “Cīņa”. Tajā grāmatzinātnieks Aleksejs Apīnis bija aprakstījis situāciju 1525. gada rudenī Vācijas ostas pilsētā Lībekā, kad katoliskās varas iestādes bija aizturējušas un vēlāk lēmušas iznīcināt nosūtīšanai uz Baltiju paredzētos Mārtiņa Lutera piekritējiem domātos izdevumus latviešu un arī igauņu valodā. Tātad nepārvarami šķēršļi bija gan pirmajiem latviski tipogrāfiski iespiestajiem tekstiem, gan brīvajā pasaulē izdotajām latviešu grāmatām 450 gadus vēlāk.

Padomju ierēdņu nolaidību mūsu tautieši prasmīgi izmantoja, reproducējot šo cenzūras dokumentu latviešu trimdas izdevumu stendā Frankfurtes grāmatu gadatirgū 1975. gada rudenī, un tas lieliski parādīja, cik patiesībā ir vērts padomju kompartijas bonzas Brežņeva paraksts zem dažus mēnešus pirms tam Helsinkos parakstītā Eiropas drošības un sadarbības konferences noslēguma dokumenta.

Edgars Dunsdorfs tajā pašā rudenī Melburnā, saņemot Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda godalgu par savu Rīgas muitā aizturēto grāmatu, teica: “Tas ir man pagodinājums, kuru neaizmirsīšu līdz mūža galam”.

Savukārt Austra Lucēviča par sekmīgu darbu virscenzora postenī 1980. gadā tika atalgota ar LPSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces goda nosaukumu... Kas šodien vairs atceras šo padomju režīma uzticamās kalpones vārdu?

Laiki ir mainījušies, un šobrīd ikvienam ir pieejami gan Andreja Eglīša Raksti, gan apgāda “Daugavas” izdotā Latvijas vēstures monogrāfiju sērija.

Vai zini?

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt