Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

Pilsētas noskaņas Daiņa Deigeļa dzejā

Urbānā cilvēka vientulība – Daiņa Deigeļa dzejas krājums «Pilsētā mirstošas saules ēnā»

Jaunākajiem dzejas izdevumiem piepulcējies "Jāņa Rozes apgādā" izdotais Daiņa Deigeļa krājums “Pilsētā mirstošas saules ēnā”. Tajā autors ar vieglu ironiju aplūko cilvēka neizbēgamo saskaršanos ar pasaules bezjēdzīgumu un pievērš uzmanību cilvēcisko saikņu nozīmīgumam un trauslumam.

Dainis Deigelis spilgti sevi pieteica 2018. gadā ar pirmo dzejas krājumu “Dievs beidz”, kas tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kā labākā debija. Arī jaunākajā darbā viņš turpina apcerēt tēmas, kas skar ikvienu – atsvešinātība, vientulība, sociālā nevienlīdzība, patērētājsabiedrība un sevis pazaudēšana cilvēku burzmā.

“Tā dzīve visu laiku ir apkārt. Man liekas, esmu tāds sociāli aktīvs cilvēks, līdz ar to dzeja bieži rodas impulsos no dzīves, no apkārt notiekošā,” stāsta Deigelis.

Viņš arī atzīmē: “Galvenā noskaņa šajā krājumā ir urbānā cilvēka vientulība pilsētā, tas, ka mēs esam ļoti skaisti iemācījušies lietot dažādas viedierīces, kontaktēties sociālajos tīklos, bet vakaros mēs paliekam vieni paši ar sevi, arī pilsēta paliek viena ar mums.

Un šajā krājumā bija tāda vēlme ne tikai aprakstīt to, kā mēs jūtamies pilsētā, bet kā pilsētas jūtas ar mums.

Un caur mums, un ko viņa par mums domā vai nedomā, vai redz no malas, kādi mēs izskatāmies.”

Dzejas krājuma nosaukumā minētā pilsēta neapzīmē kādu konkrētu vietu, tie ir impulsi no dažādām vietām, bet visvairāk no Liepājas, Jelgavas un Rīgas.

“Šis krājums mazliet atšķiras ar to, ka tā pamatdaļa “Poēma pilsētai” tika radīta mērķtiecīgi, veidojot šo krājuma galveno daļu. Tieši rakstot ļoti mērķtiecīgi, un tas notika pandēmijas sākuma laikā, kad mēs visi apsēdāmies mājās, kad ielas kļuva klusākas un pārdomas dziļākas. Man liekas, ka man ļoti jāpateicas šim pandēmijas laikam, ka krājums tapa tāds, kāds viņš tapa,” atzīst dzejnieks.

Dzejas rakstīšana Dainim Deigelim ir viena no dzīves sastāvdaļām, tā nav atrauta no realitātes arī ikdienā, strādājot par sociālo mentoru ar patvēruma meklētājiem jeb bēgļiem un skarbi izjūtot mūsdienu Latvijas nesakārtotos jautājumus sociālās palīdzības vai integrācijas ziņā.

“Tā ikdiena man paiet, risinot tos jautājumus, kuru vajadzēja risināt caur sociālajiem dienestiem, caur valsts atbalstu cilvēkiem, kuri šeit ieradušies ar dažādām valodas zināšanām, ar dažādām pieredzēm, bet nav vienotas sistēmas, kādā veidā šie cilvēki iekļaujas mūsu sabiedrībā. Mēs joprojām neesam atrisinājuši jautājumus ne par valodas apguvi, ne izglītību, ne to, kā viņi atrod darbu vai risina mājokļa jautājumu. Tie ir tie jautājumi, ko mēs mēģinām risināt valsts vietā,” skaidro Deigelis, atzīmējot arī, ka šī pieredze iekļauta arī viņa dzejā: “Tas ienāk dzejā un ik pa laikam diezgan skarbā dzejā par to, kas īstenībā notiek.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt