Edvarda Treimaņa-Zvārguļa krājums “Sarkanā paradīzē” sarakstīts laika posmā no 1939. līdz 1944. gadam un ir pēdējais zināmais pilnais dzejnieka manuskripts. Viens no krājuma sastādītājiem, Treimaņa-Zvārguļa mazmazdēls Oskars Treimanis Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” atklāj, ka
visus padomju gadus manuskripts glabājies dzejnieka mājās "Leukādijās”. Dienasgaismā tas kopā ar vēl dažiem citiem tekstiem atkal izcelts 90. gados.
“Sarkanā paradīzē” apkopotas epigrammas – īsi satīriski dzejoļi, pārsvarā četrrindes. "Šis principā kalpo kā Treimaņa-Zvārguļa 2. pasaules kara laika dienasgrāmata, kur viņš izpaudis savas emocijas un attieksmes, kuras paust īsti nevienam nav varējis. Varbūt tikai pašiem tuvākajiem. Tur ir gan naids, gan dusmas, gan ironija,” stāsta krājuma sastādītājs.
Jaunā izdevuma komentāru sadaļas konsultantam vēsturniekam Kasparam Zellim dzejnieka epigrammas bijis liels pārsteigums: “Tas ir ļoti unikāls šī laikmeta avots. [..]
Atverot Treimaņa-Zvārguļa epigrammas, tur var atrast ļoti kritisku skatījumu uz to, kas Latvijā 30. gadu beigās notiek.
Galvenokārt tas saistās gan ar Latvijas ārpolitikas kritiku, ar “paktošanos”, gan ar Ulmaņa tuvredzīgo politiku – viņš uzskata, ka tā valsti ved pretī bojāejai, – gan ar citiem jautājumiem. Viņam arī ļoti oriģināls skats uz, piemēram, vācbaltiešu aizbraukšanu.” Epigrammām kopā ar komentāriem vajadzētu ļaut labāk saprast šo laikus.
Zellis vēl piebilst, ka pie sarakstītajām epigrammām autors pievienojis atsauci jeb “linku” uz laikrakstiem. Turpinot salīdzinājumu ar mūslaikiem, vēsturnieks prāto, ka Edvarda Treimaņa-Zvārguļa epigrammas ir savdabīgs to laiku tviteris:
“Viņš ir lasījis avīzes, tad viņam ir radusies kaut kāda reakcija, ko izpaudis dzejā.”
Taujāts, kur Treimanim-Zvārgulim tolaik bijusi drosme tik kritiski vērsties pret dažādiem politiskajiem režīmiem, viņa mazmazdēls skaidro, ka dzejnieku padomju terors tieši neskāra: “Viņš neapzināti tika pieņemts kā režīmam labvēlīgs dzejnieks. Savu 19./20. gadsimta mijas dzejoļu tematikas dēļ un Veidenbauma rakstu izdošanas dēļ viņu neviens īsti nekratīja. Tāpēc viņam varbūt bija vieglāk tiesāt tos, kuri kaut kādu iemeslu dēļ – pēc brīva prāta vai lielākoties baiļu mākti – dejoja pēc režīma vēlmēm.
Nemierā ar kaut ko viņš ir bijis visu savu mūžu – ne viņam patika Ulmaņa režīms, ne viņam patika padomju, ne kaut kas bija labi vācu laikos. Demokrātijas laikus varbūt viņš kaut cik izbaudīja.”
