Paolo Džordāno aicina apzināties, cik ļoti mēs visi mūsdienās esam saistīti, tādēļ solidaritāte ir fundamentāls izdzīvošanas priekšnosacījums. Šajā satraucošajā, haotiskajā un neprognozējamajā laikā viņš aicina nezaudēt veselīgu spriestspēju, spēt saskatīt kopainu un no visiem šībrīža izaicinājumiem gūt mācību, lai saprastu – "kā esam tiktāl nonākuši un kā vēlamies dzīvot turpmāk?"
Tulkotāja Dace Meiere sarunā ar Latvijas Radio 3 ''Klasika'' stāsta: "Rozes apgāds tekstu man iesūtīja 11. martā – tas bija pavisam svaigs, jo Džordāno grāmatiņa ir dienasgrāmata piecām dienām, no 29. februāra līdz 4. martam. To izlasījusi, uzreiz Rozes apgādam teicu – ja mēs to darām, tad darām tūlīt."
Esejas iztulkošana aizņēmusi vairākas dienas. "Vajadzēja sameklēt diezgan daudz dažādu terminu un izteicienu, kas ievīti tekstā. Bibliotēkas pie mums jau tobrīd bija slēgtas, tāpēc visa saziņa notika internetā, meklējot cilvēkus, kas varētu pateikt, kā to vai kaut ko citu sauc latviski. (..) Bija diezgan aizraujoši, jo vajadzēja ātri,” atzīmē Meiere.
Paolo Džordāno eseju var uzlūkot arī kā pamācošu. "Jā, viņš pamāca, bet dara to patīkami. Man viņš noņēma krietnu daļu nervozitātes. Teksts un Džordāno balss iedarbojas nomierinoši,” atklāj tulkotāja.
“Viņš ar savu eksaktā cilvēka prātu un vienlaikus laba literāta skaidro toni pasaka vienkāršas, it kā pašsaprotamas lietas tā, ka tas nekaitina un ar tām ir vieglāk samierināties.
Kaut vai par pacietību, apdomību un līdzatbildību – to visu var pateikt dažādā tonī. Var pateikt tā, ka iestājas pretreakcija un gribas kā pusaudzim niķoties pretī un spītēties, bet viņa gadījumā tas ir pateikts tā, ka tas nekaitina."
Džordāno savā dienasgrāmatā dod atsauci uz psalmu, kurā teikts, ka nebūtu slikti iemantot gudru sirdi. Vai mūsdienu pasaule ir spējīga uz kaut ko tādu? "Pasaule kā kopums noteikti nē, bet mēs katrs kā indivīds gan varam censties to izdarīt. Jo mūsu būs vairāk, jo lielāka cerība," prāto tulkotāja.
Iespējams, pirmajā brīdī gribas ar Paolo Džordāno drusku strīdēties, kad viņš raksta par upuru skaitļu parādīšanos laikrakstu pirmajās lappusēs. Meiere stāsta: "Viņš to loģiski pamato, citādi būtu pārmetumi, ka ziņas tiek slēptas un reizēm tie tikšķošie skaitītāji labāk palīdz saprast, ka tas nav joks.
Šis teksts arī palīdz saprast, cik drausmīgi ātri skrien laiks un cik tās pārmaiņas ir straujas. Kad Džordāno šo tekstu raksta, tas ir tik mazs skaits mirušo, ko viņš piemin – marta pirmajā dienā viņš raksta, ka Itālijā jau 1694 miruši, un tas ir tik briesmīgi. Dienasgrāmatas pirmajās nodaļās viņš min, ka visā pasaulē jau ir nomiruši gandrīz 3000. Situācija ir tik strauji mainījusies – tagad tas ir gandrīz vai vēsturisks teksts. Mēs zinām, ka Itālijā vien šobrīd ir 24 000 mirušo, un tas ir noticis tik strauji. Laika straujā gaita bijusi pilnīgi apdullinoša. [..]
Katru reizi pārlasot, šis teksts jau kļuvis par kaut ko vēsturisku."
Varētu domāt, ka tulkotāja dzīvē, atšķirībā, piemēram, no orķestra mūziķu dzīves, nekas tā ļoti būtiski nemainās. Meiere uzsver: "Ir ļoti liela atšķirība, vai tulkotājs savā vientuļajā cellē var sēdēt no laba prāta vai tāpēc, ka ārējie apstākļi to uzspiež. Tas ir pilnībā citādāk. Arī galvas piesārņojums ar atkarību no ziņām un faktiem ļoti traucē darbam.
Gan es, gan daudzi man pazīstamie tulkotāji ir arī diezgan atkarīgi no mūzikas patērēšanas klātienē – koncertu un tamlīdzīgu lietu briesmīgi pietrūkst.
Arī satikšanās ar draugiem, apkampienu, alus, vīna un visa pārējā pietrūkst. Tās parastās, normālās dzīves ļoti trūkst."
"Covid-19 epidēmija pretendē kļūt par mūsu laikmeta svarīgāko ārkārtas situāciju veselības jomā. Tā mums atklāj, cik sarežģīti būvēta ir pasaule, kurā dzīvojam, un cik sarežģītas ir šīs pasaules sociālās, politiskās, ekonomiskās un tāpat arī cilvēciskās un psihiskās likumsakarības. Tas, ko mēs šobrīd pieredzam, sniedzas pāri identitāšu un kultūru barjerām. Un piespiež mūs piepūlēt iztēli tā, kā normālos apstākļos neesam raduši darīt: ieraudzīt mūs visus neatpiņķējami saistītus citu ar citu un rēķināties ar visiem pārējiem, izdarot savas individuālās izvēles.
Sērgas laikā mēs esam vienots organisms, esam kopiena, kas apvieno visu cilvēku kopumu," raksta Paolo Džordāno.
Dace Meiere
Jau vairāk nekā 20 gadus Dace Meiere priecē lasītājus ar izciliem tulkojumiem no lietuviešu, itāļu, spāņu un katalāņu valodām. Tulkotāja saņēmusi vairākas Itālijas Ārlietu ministrijas prēmijas, balvu "Sudraba tintnīca" (2012), Literatūras gada balvu (2014) un citas. Jāņa Rozes apgādā iznākušas daudzas viņas tulkotās grāmatas, tostarp arī itāļu autoru Umberto Eko, Sandro Veronēzi, Nikolo Ammaniti un Italo Kalvīno darbi. Tieši viņa pirms desmit gadiem tulkojusi arī Džordāno romānu "Pirmskaitļu vientulība", bet tagad viņas veikums ir visaktuālākais šī autora darbs.
Paolo Džordāno
Paolo Džordāno ir dzimis 1982. gadā Turīnā, studējis fiziku Turīnas Universitātē un ieguvis fizikas zinātņu doktora grādu. Viņa debijas romāns "Pirmskaitļu vientulība" (2008) iznācis vairāk nekā miljona eksemplāru tirāžā, tulkots 30 valodās un saņēmis Itālijas prestižāko literatūras balvu “Premio Strega”. Pēc tā motīviem uzņemta filma. Latviešu valodā tas izdots 2010. gadā un izpelnījies lielu lasītāju atsaucību. Vēlāk klajā nākuši vēl trīs romāni: "Cilvēka ķermenis" (2012), "Melns un zelts" (2014), "Aprīt debesis" (2018). Paolo Džordāno sadarbojas ar laikrakstu “Corriere della Sera”.
