Literatūre

Literatūre. Marija Luīze Meļķe par Klāvu Elsbergu

Literatūre

Literatūre 1. sērija - Baltā un melnā grāmata

Literatūre 2. 1. sērija. Raimonds Staprāns un Anšlavs Eglītis

Trimdas literātu kaislības. Raimonda Staprāna atmiņas par Anšlavu Eglīti

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Varbūt tāpēc, ka Sēlemas vienīgā mākslas galerija gatavojās rīkot manu pirmo izstādi. Fabrikā strādāju pēcpusdienas maiņā, no rītiem gleznoju. Palaikam mani apmeklēja kaimiņos dzīvojoša slimnīcas ārsta sešpadsmit gadu vecā meita no Anglijas.

Pie Latvijas Televīzijas skatītājiem atgriezies raidījums “Literatūre” – Marta Selecka un Gustavs Terzens ceļo literatūras pasaulē, tiekas ar mūsdienu literātiem un caur tekstiem – arī ar aizgājušo laiku rakstniekiem. Ceļojums turpinās sabiedrisko mediju portālā LSM.lv – te “Literatūrē” satiktie autori ved lasītāju pa savu domu un atmiņu takām.

Kad nobeigšot vidusskolu, studēšot mākslu. Patiešām? Gribot redzēt, kā tā gleznošana notiekot. Kādu vakaru ar savu vecāku mašīnu viņa mani aizveda slimnīcas dārza tumšākajā nostūrī un sāka bez ievadiem:

“Dari kaut ko! Dieva dēļ, dari kaut ko!“

Jutos kā muļķis. Ko es arī savā prātā nedomātu, viņai bija tikai sešpadsmit. Varēju nokļūt nepatikšanās. Atpakaļceļā uz māju nerunājām. Kopš tās reizes viņa mani vairs tik bieži neapmeklēja.

Brīvajā laikā mācīju gleznotājai-rakstniecei Janelsiņai braukt ar auto. Vienā brīdi viņa piebrauca pie ietves un apstājās:

“Vai drīkstu tevi noskūpstīt?“

 “Drīksti.“

Nākošo reiz vairāk. Man divdesmit četri, viņai četrdesmit. Izvairos. Pēc pāris dienām viņa apmeklē mani studijā:

“Es tev parādīšu, kā īsti vajag gleznot,” un viņa nosēžas manā vietā ar otu rokā.

 “Vai tu Anšlavam arī māci?” Neko prātīgāku tajā brīdi nevarēju izdomāt.

 “Vai tad tu pats neredzi, ka viņam, zēnam, nav talanta! Nu tāpēc!” Un viņa, nodemonstrējot ātri ar eļļu, uzskicēja man vienu no savām “galviņām”.

“Lūk, tā vajag pareizi pieiet glezniecībai.” Bija svelmaina jūlija diena un Veronika ar saviem četrdesmit izskatījās labāk nekā lielāko tiesu trīsdesmitgadnieču. Vai to varētu saukt par romantikas drumstalām?

Gleznotā skice vēl šodien atrodas manā krātuvē.

 Raidījumā "Literatūre" neiekļautas ainas.

Ieguvusi braukšanas atļauju, Veronika, darbam beidzoties, ar savu jauno mašīnu ik vakaru sagaidīja mani pie fabrikas vārtiem, lai aizvestu uz mājām. Ne jau savām. Ar stilīgajām braucamajām brillēm, salīdzinājumā ar mums, noplukušajiem fiziskā darba strādniekiem, viņa izskatījās kā no citas pasaules.

 “Vai viņai daudz naudas, ka tu…?” darba biedri mani pazoboja. Nē, naudas viņai nebija. Arī garderobē nekā cita kā tikai pieci pāri pelēku bikšu un astoņas tādas pat identiskas mēļas blūzes.

“Cilvēkam jāvalkā tas, kas viņam piestāv. Tikai prastas ierēdnes cenšas katru dienu mainīt savas drēbes.

Un nav jau tūlīt jāizskatās kā nupat no nabadzīgas Eiropas iebraukušam imigrantam.”

Kādi laikam lielākā tiesa no mums izskatījās – no kuģa nokāpuši, valkājot turīgo amerikāņu Intrernacionālajai bēgļu organizācijai ziedotās, mazvalkātās drēbes. Daudz gadu vēlāk šo to no šīs vasaras, nepārdomājis, biju ietvēris savā lugā “Anšlavs un Veronika”. Izlasījusi, solījās mani sūdzēt un uzrakstīja presē vēstuli, kurā nosauca mani par dekadentu, garā slimu cilvēku. Aizrakstīju viņai atpakaļ: “Ja Anšlavs būtu bijis dzīvs, viņš tev nekad nebūtu atļāvis tā rakstīt.” Uz ko viņa atbildēja: “Tev laikam būs taisnība. Un, ja tu nebūtu tik lepns, tu mani biežāk apciemotu.” Un mēs salīgām mieru.

Vilkās un vilkās neparasti garā, karstā vasara, ko vietējie sauca par “skorčeri”. Ne pilītes lietus, tikai saule, saule un temperatūra nedēļām turējās ap trīsdesmit grādiem.

Gandrīz kā kādā Foknera romānā. Šīs vasaras daļu, nedēļas nogalēs, dzesinoties netālajos kalnu ezeros, pavadīju ar slimnīcas terapeiti, vārdā Floru. (Uzvārdu psicholoģisku iemeslu dēļ vairs neatceros.) Zelta dvēsele, bet ar raksturīgajiem anglo-sakšu sejas vaibstiem. Viņā raugoties, tūlīt prātā nāca Anšlava Eglīša teiktais, ka cilvēku sejas sadalāmas divās kategorijās – zirga vai suņa. Viņai bija pirmā, bet mani pievilka otrā.

Kad aizbraucu atpakaļ uz skolu, man sekoja raudulīgu vēstuļu rinda, kurā viņa mani apvainoja, ka es esot radījis iespaidu, ka varētu viņu precēt, kaut arī ne jau ar tādiem vārdiem. Neko tādu gan neatcerējos. Jutos atvieglots, kad nedaudz vēlāk uzzināju, ka viņa laimīgi apprecējusies.

Vai augstāk minēto varētu vēlreiz saukt par garās, sausās vasaras romantiku? Ne jau pēc šodienas standartiem! Vasara beidzās ar izstādi purvītiski plenēristiskā garā, ko biju pa brīvo laiku starp maizes darbiem sasmērējis. Tikai sliktāka. Vairākus darbus pārdevu. Ka kādam tie būtu varējuši patikt, par to es vēl šodien brīnos. Bet toreiz man tie izskatījās labi. Šodien, to atceroties, prātā nāk Andrē Malro teiktais:

“Māksliniekam ir “acs”, bet ne divdesmit.”

 Raidījumā "Literatūre" neiekļautas ainas. 

Varbūt tikai ar šo vasaru sāku apzināties, ka dzīvoju divās paralēlās pasaulēs: viena bija latviešu trimda, ja neskaita atsevišķus izņēmumus, visumā polītiski neinformēta grupa, kuras, vismaz sākumā, vienīgā nodarbība bija meklēt komūnismu visos sabiedriskās dzīves aspektos. Amērikas Demokrātu partija bij sarkana, jo ar to bija saistīts tāds aizdomīgs vārds kā “demokrātija”. Prezidents Trumens viņiem bija komūnists, vēlāk arī populārais Kenedijs, kā to tautai noskaidroja bijušais Zemnieku savienības līderis Ādolfs Klīve.

Trimdas presē un sabiedriskajā dzīvē dominēja Ulmanieši un tā sauktā “labākā lauku inteliģence”, kuri savā trimdā līdzpaņemtajā garīgās veldzes kulē blakus rupjmaizei bija līdzi paņēmuši skaistās ilūzijas par Latvijas neatkarības pēdējiem “labajiem gadiem”.

Otra pasaule bija saistīta ar universitāti – nepārredzama, sveša, baiļu pilna, bet vilinoša. Vieta, kur latviskās viszinības vietā valdīja šaubas. Pasaule, kurā nebija grēka kaut ko nezināt un nevienam nebija kauna to izrādīt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti