Mīlestību pret mūziku dzejnieks saglabāja visu mūžu, īpaši viņu aizrāva klavierspēle. Lai gan kopš 1990. gadiem spēlēt viņš varēja vairs tikai ar vienu roku.
Agrā jaunībā Transtrēmers vēlējies kļūt par komponistu, taču vidusskolas laikā pievērsies dzejai. 1954. gadā iznāk viņa pirmais dzejoļu krājums Viņa daiļradi raksturo kā zviedrisku, taču tajā pašā laikā universālu. Viņš ir viens no visvairāk tulkotajiem dzejniekiem pasaulē – kopumā 60 valodās.
2011. gadā saņēmis Nobela prēmiju literatūrā – par „darbiem ar piesātināto, dzidro izteiksmes veidu, kas sniedz jaunu skatu uz realitāti”.
Viens no Transtrēmera tuvākajiem draugiem, rakstnieks Šells Espmarks pēc dzejnieka nāves intervijā Zviedrijas radio stāsta par savām atmiņām. „Es atceros viņu kā patiešām gaisīgu, caurspīdīgu tēlu. Vienmēr miera ieskauts, viņš bija dāsns cilvēks, kurš nesavtīgi dalījās ar savu pieredzi, saviem lasījumiem un savu personību,” stāsta Espmarks.
Transtrēmers esot rakstījis par ikdienu, taču viņš neesot bijis egoists, norāda Espmarks.
Turklāt viņa dzejā atspoguļotā ikdiena ir plašas pieredzes apkopojums, Transtrēmers runā daudzu līdzcilvēku vārdā. Un to viņš dara, apvienojot iespaidus no daudzām dažādām sfērām. Espmarks atgādina par kādu dzejoli - Transtrēmers tajā apraksta istabu, kurā ir apkopoti visi acumirkļi. Tas viņam ir tipiski – salikt vienkopus lietas no dažādiem laikiem un valstīm, norāda Espmarks.
Transtrēmeram jau agri izveidojas arī cieša saikne ar Latviju. Pirmie viņa dzejas tulkojumi publicēti žurnālā „Jaunā Gaita” 1967. gadā. Trīs gadus vēlāk viņš negaidīti apciemo tulkotāju Zigurdu Elsbergu un Vizmu Belševicu. Pēc kopējas vakarēšanas ar veselu rindu latviešu literātu un mūziķu, Transtrēmers nākamajā rītā viņiem atstāj dāvanu – dzejoli ar nosaukumu “Draugiem aiz robežas”.
Zviedru dzejnieku dzejnieka atstātās pēdas latviešu literatūrā var manīt vēl šodien – tā atzīst rakstniece Ieva Melgalve. „Viņš ļoti daudz nozīmē tieši savas poētiskās izteiksmes dēļ. Es nemēģināšu teikt, ka viņš ir ietekmējis kādu tieši. Taču es domāju, ka viņa koncentrētā, blīvā teksta dēļ varētu būt kāda ietekme,” saka Melgalve.
Transtrēmers atstājis arī personīgu iespaidu tieši ar savu valodu, stāsta Melgalve. „Tad, kad es pirmo reizi izlasīju Transtreimera dzeju, es pirmo reizi sapratu, kā, sasodīts, valoda strādā! Ir iespējams pateikt ļoti, ļoti daudz ar tik minimāliem izteiksmes līdzekļiem,” norāda Melgalve.
Savā vienīgajā prozas grāmatā “Atmiņas mani redz” Transtrēmers raksta, kā reiz bērnībā viņš nomaldījies pašā Stokholmas centrā. Meklējot mājas viņš jutās pilnīgi pamests. “Nebija, pie kā turēties. Tā bija mana pirmā tikšanās ar nāvi,” atceras dzejnieks.
83 gadu vecumā šī tikšanās atkārtojās. Tikai šoreiz – bez turpinājuma.
