Kaut arī radošajā sfērā hierarhiski iedalījumi mēdz vairāk kaitēt, nekā darīt labu, šķiet, ka Toms Venclova tomēr ir dēvējams par starptautiski vispazīstamāko lietuviešu dzejnieku. Venclova dzimis 1937. gadā, arī viņa tēvs Antans Venclova bija dzejnieks, savukārt padomju laikā – ietekmīgs politiķis. Toms Venclova savas radošās darbības laikā sadraudzējies ar Annu Ahmatovu un Borisu Pasternaku, tāpat arī ar dzejnieci un cilvēktiesību aktīvisti Natāliju Gorbaņevskaju un vienu no slavenākajiem krievu emigrantiem-intelektuāļiem Josifu Brodski.
Paša Venclovas darbi Lietuvā netiek izdoti, ja nu vienīgi tā dēvētajā samizdata ceļā. 1972. gadā beidzot atļauts iznākt viņa pirmajam dzejoļu krājumam “Valodas zīme”. 1977. gadā savas radošās, bet varas režīma acīm pretvalstiskās darbības dēļ viņš ir spiests emigrēt. Sekojot poļu dzejnieka un dižgara Česlava Miloša aicinājumam, Venclova sāk pasniegt Bērklija Universitātē Kalifornijā un neatgriežas Lietuvā līdz pat tās neatkarības atgūšanai 1991. gadā.
Strādājis arī par Austrumeiropas literatūras pasniedzēju Jeila Universitātē, Toms Venclova ir vairāku Eiropas universitāšu goda doktors, publicējis gan dzeju, gan esejas un pārspriedumus par literatūrzinātni un valodniecību. Darbi tulkoti gan angļu, gan lielākajās Eiropas valodās. Latvijā Tomu Venclovu pirmais atdzejoja Hermanis Marģers Majevskis žurnālā “Avots”, pēc tam viņš kļuva par vienu Pētera Brūvera favorītiem. Sekoja publikācijas laikrakstā “Literatūra un Māksla”, žurnālos “Karogs” un “Luna”. Dažus dzejoļus no Venclovas pēdējo gadu veikuma tulkojis Jānis Elsbergs, savukārt apgāda “Neputns” samta sērijā iecerēta Toma Venclovas dzejas izlase latviski
Par spīti jau cienījamajam vecumam, dzejnieks ir dažādu pasākumu goda viesis plašā ģeogrāfiskā areālā, un viņa grafiks ir saspringts, to viņš apstiprina arī sarunā.
Toms Venclova: Mans kalendārs ir diezgan piepildīts. Pirms sešiem gadiem kļuvu par emeritēto profesoru, un likās, ka nu būšu brīvāks no daudzām lietām, nekā tas bija agrāk. Izrādījās pilnīgi pretēji, tā kā varu teikt, ka esmu aizņemts faktiski visu laiku. Pēc mēneša uz trim nedēļām došos uz Ķīnu, kur man piešķirs kaut kādu balvu vai ko tamlīdzīgu, tas man pašam pagaidām vēl īsti nav skaidrs.
Nesen biju Vācijā, Oirauzenbādē. Internetā pētīju, ar ko šī pilsēta ir iezīmīga, un atklāju, ka tā ir slavena ar to, ka itin neviens neko nezina par tādu pilsētu kā Oirauzenbāde. Šo informāciju viņi varētu uzlikt kā pilsētas plāksni.
Taču pat šādās vietās, izrādās, notiek dzejas festivāli, un tā nu arī es tajā uzstājos ar saviem dzejoļiem. Vēl no nesenajiem braucieniem varu minēt Getingeni, Londonas grāmatu tirgu, arī Viļņas grāmatu tirgu. Mani aicināja uz Sanktpēterburgu, uz literatūrai veltītu konferenci, bet tur gan es nolēmu nebraukt, jo tas vienkārši jau bija par daudz.
Būtu interesanti uzzināt, pēc kādiem principiem jūs izvēlaties, kuru notikumu apmeklēt un kuru – ne.
Tas ir atkarīgs no katra konkrētā gadījuma. Tā kā esmu liels ceļotājs, galvenais princips ir konkrētā ģeogrāfiskā atrašanās vieta. Es dodu priekšroku apmeklēt valstis, kurās nekad neesmu bijis. Piemēram, Sanktpēterburgā esmu bijis vairākkārt, es pat tur nodzīvoju četrus gadus.
Bet Rīga – kaut arī esmu te bijis reizes desmit vai pat vairāk – priekš manis vēl arvien ir neizzināta. Un tagad ar Jāni Elsbergu plānojam braucienu uz Piebalgu. Es visu mūžu esmu sapņojis tur nokļūt,
savukārt mana sieva nekad nav bijusi Siguldā, tā nu abas vietas mēs iekļausim vienā braucienā.
Vai Piebalga jūs interesē tāpēc, ka to mēdz dēvēt par latviešu literatūras dzimšanas vietu?
Jā, protams; tā ir dzimtā puse brāļiem Kaudzītēm un Kārlim Skalbem, rakstniekiem, kuru darbus esmu lasījis jau bērnu dienās. Tolaik daudzi latviešu klasiskās literatūras darbi parādījās tulkojumos lietuviski. Tos galvenokārt veica kreiso rakstnieks Kosts Korsaks. Viņš bija labs draugs manam tēvam, kurš tolaik arī bija kreiso rakstnieks. Korsaks ļoti labi prata latviešu valodu un bija iztulkojis praktiski visu, kas tolaik Lietuvā tika izdots no jūsu literatūras, sākot jau ar Raiņa lugu "Pūt, vējiņi!”. Man bija seši vai septiņi gadi, kad to lasīju, un tās ir manas pašas senākās atmiņas par to, kāda izskatās grāmata un teksts tajā.
Kad pēdējo reizi ar jums tikāmies Londonas grāmatu tirgū, uzdevu jums jautājumu, kuru gribētos atkārtot arī šoreiz, lai to ietvertu šajā intervijā. Vai jūs piekristu domai, ka, acīmredzot, Baltijas valstīm ir nepieciešami tik lieli notikumi kā simtgade, lai atjaunotu mūsu sadarbību dažādos līmeņos un atkal paraudzītos viens uz otru, ieinteresētos savu kaimiņu ikdienā un pieredzē?
Es piekrītu, un tas ir skumji. Mēs, iespējams, bijām savstarpēji tuvāki padomju laika periodā un ļoti vienkārša iemesla dēļ – mums bija ļoti līdzīgas problēmas. Vai arī – viena liela problēma. Bet arī pirms tam, mūsu nacionālo valstu izveidošanās laikā, mēs bijām daudz tuvāki.
Pēc neatkarības atgūšanas mēs satiekamies ļoti reti un skatāmies diezgan dažādos virzienos. Tas ir skumji. Piemēram, Lietuvai, varētu teikt, šobrīd gandrīz nav nekādu kontaktu ar Igauniju. Bet tāpat ir arī ar Latviju. Daudz labāki kontakti mums bija starpkaru periodā, tad arī latviešu literatūra Lietuvā bija daudz pazīstamāka.
Taču ne vairs šodien. Tikai šādos īpašos gadījumos ir kādi notikumi, kas to kaut kādā ziņā maina, taču baidos, ka tie ātri vien aizmirstas.
Cik daudz iespēju jums ir iepazīties ar to, kas šobrīd notiek latviešu literatūrā?
Es gandrīz neko nezinu par to, kas šobrīd notiek latviešu literatūrā. Aktualitātēm jūsu rakstniecībā es visvairāk sekoju padomju periodā. Piemēram, tādi vārdi kā Vizma Belševica vai Imants Ziedonis… Vai, piemēram, Knuts Skujenieks, kuru es pazīstu un uzdrošinos saukt par savu draugu. Interesanti, ka mūsu tēvi arī bija draugi. Tolaik viņiem bija ļoti līdzīgi uzskati. Tad tas mainījās, jo Emīls Skujenieks emigrēja, bet mans tēvs – ne.
Esmu pazīstams arī ar Māru Zālīti, daudzi latviešu rakstnieku vārdi man nav sveši. Bet ir desmitiem un varbūt pat simtiem jaunās paaudzes rakstnieku, par kuriem man nav ne mazākās nojausmas. Es diemžēl nelasu latviski, nedaudz latviešu valodu studēju Viļņas Universitātē. Būtībā viss, ko es atceros, ir pirmie divi teikumi no kādas tautas pasakas. Bet, lai lasītu literatūru, ar to vien nepietiek. Arī Uldis Bērziņš un viņa darbi man ir zināmi. Man ir bijuši daži latviešu paziņas arī ASV, jo es tur kā emigrants dzīvoju jau 38 gadus. Šie autori bija no tā dēvētā „Elles ķēķa”, piemēram, biju pazīstams ar Gunaru Saliņu.
Padomju okupācija radīja noteiktu vidi, kurā rasties literatūrai, kas runāja pusvārdos. Taču vērīgi lasītāji visbiežāk zināja šo puspabeigto vārdu otrās puses. Kā jums šķiet, vai šobrīd mums vajadzētu kaut kādu apspiestību, lai rakstniekiem būtu, pret ko sacelties, attīstīt savu balsi savādāk, nekā tad, kad nav, pret ko cīnīties?
Ir teorija, ka apspiešana var būt šādā veidā palīdzoša, ja vien tā nav pārlieku spēcīga. Staļina apspiešanas metodes teju pilnībā iznīcināja Krievijas kultūru. Taču Hruščova vai Brežņeva apspiešanas metodes bija pavisam citādākas. Krievijā runā, ka labākā literatūra tur tapusi imperatora Nikolaja I laikā, kaut gan viņa valdīšanas laiks bija ļoti represīvs. Taču šajā periodā rakstījuši Puškins, Gogolis un Ļermontovs. Nu, labi, Puškinu un Ļermontovu nogalināja, un Gogolis sajuka prātā, bet viņi taču kaut ko izdarīja!
Apspiestība ne vienmēr palīdz literatūrai. No otras puses, tu vienmēr vari atrast kaut ko, kas tevi satrauc – neatkarīgi no sabiedrības, kurā pats dzīvo.
Kad sabruka Padomju Savienība, es kā rakstnieks nedaudz nobijos. Visa mana rakstniecība tā vai citādi bija par šo „totalitārisma ziemu”. Tagad piepeši pienācis kaut kāda veida pavasaris – vai pat vasara – un nav vairs palicis, par ko rakstīt. Es sāku apceļot dažādas valstis, kurās vēl arvien strādā apspiedošās, represīvās varas sistēmas. Piemēram, uz Albāniju, par šo pieredzi man ir arī viens dzejolis; uz Ķīnu, par to esmu sarakstījis veselu ciklu. Bet abas valstis vairs nav tādas, kā agrāk, piemēram, Ķīnu šobrīd ir grūti nosaukt par komunistu sabiedrību. Protams, valdošajai iekārtai ir milzīgi trūkumi, bet tā vairs nav komunistu sabiedrība. Labi, kaut kādās izpausmēs ir, bet to vairs nevar salīdzināt ar padomju laika sistēmu.
Vispār Ķīna ir diezgan neticama vieta, gluži kā vēl vienas Amerikas Savienotās Valstis. Ekonomiskā ziņā dažreiz pat vēl diženāka nekā ASV, ticiet vai nē. Tātad es devos uz šīm valstīm, lai sameklētu kaut ko, kas mani varētu sabiedēt, kas liktu man nostāties pret kaut ko, bet tad es sapratu, ka kaut ko tādu var atrast katrā sabiedrībā. Bet te ir vēl kāda problēma –
vara šobrīd ir daudz mazāk ieinteresēta literatūrā nekā agrāk. Jo agrāk literatūra bija gluži kā reliģija un arī kā politika. Tagad tā ir tikai literatūra. Taču tas laikam ir labāk, nekā būt par reliģiju vai politiku.
Visas šīs lietas tomēr nebūtu labi savstarpēji jaukt.
