Tobiass un ESSE svin nozīmīgu jubileju. Rakstniekam Jurim Zvirgzdiņam – 80

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Tobiass, viņš arī ESSE, viņš arī lasītāju iemīļotais rakstnieks Juris Zvirgzdiņš, 13. februārī svin 80. dzimšanas dienu.

Rakstnieka ieguldījums, īpaši bērnu literatūrā, novērtēts ar daudzām godalgām – Pavasara balvu (2000), Pastariņa prēmiju (2001, 2009), Latvijas Literatūras gada balvu (2002, 2006), Lielo lasītāju balvu (2007, 2008, 2016), Starptautisko Jāņa Baltvilka balvu (2009, 2013) un 2012. gadā rakstnieks tika nominēts Astridas Lindgrēnas piemiņas balvai. 2020. gadā Juris Zvirgzdiņš saņēma Mūža balvu – Latvijas Literatūras gada balvu (LaLiGaBa) par ieguldījumu mūža garumā, kaut pirmā grāmata, par ko rakstnieks būtu varējis saņemt LaLiGabas debijas balvu, kuras tolaik gan nemaz nebija, tika izdota jau autoram ar lielu, iesirmu bārdu.

Lita Silova atcerējusies mūža balvas saņēmēja pirmo publicēto stāstu "Loms". Ar norādi "ironiskā proza" tas rodams 1982. gada žurnāla "Liesma" 12. numurā. Leonards Roze, jaunais censonis, filoloģiskais sausiņš un topošais literāts, tur redzams radošās un ikdienas dzīves pārdomās. Neuzkrītoša lavandas ūdens aromāta ietvarā rit sarunas par Krimu, Roņu salu un Čehoslovākiju, bet it īpaši – Māras dīķa apkārtni un Āgenskalna tirgu, jo tieši tai reģionā mīt ļaudis, kuros iejaukties, lai ieklausītos dzīves aktualitātēs un kreptīgajā valodā.

Tā kā Latvijā un daudzviet pasaulē zināms autors februārī svin nozīmīgu jubileju, daudzas bibliotēkas, kā arī izdevniecība “Pētergailis”, kas gatavo izdošanai jau 21. kopīgi radīto grāmatu, ir izsludinājušas februāri par Jura Zvirgzdiņa mēnesi. “Pētergailis” paredzējis jubileju atzīmēt visa gada garumā – gan ar izdoto grāmatu godināšanu, gan jaunu grāmatu izdošanu. Jo ar jubilejas mēnesi nepietiek. Patiesībā nepietiek pat ar gadu, jo vajadzētu svinēt Tobiasa, lāča Eliota un arī jenota jubilejas valstiskā līmenī, dažs no viņiem ir pirmais rotaļu lācis pasaulē – mitinājies Vašingtonā, visai respektablajā prezidenta Rūzvelta ģimenē vai bijis par cepuri pašam Bendžaminam Franklinam, varbūt lidinājies kā abas cekulainās zīles un torņa gailis šepat Rīgā, ap vairākiem Latvijas prezidentiem.

Vēl vajadzētu svinēt Tobiasa lidotāja, Tobiasa alpīnista, Tobiasa detektīva, un, protams, arī Tobiasa pasaules apceļotāja dzimšanas dienas. Arī Tobiasa nāciju integrētāja jubileju, jo viņš draudzējas gan ar indiāņiem, gan japāņiem, amerikāņiem, zviedriem, austriešiem, vāciešiem un daudziem citiem. Par Tobiasu bibliotēkapstaigātāju un grāmatlasītāju mēs šeit pat nerunājam. Tāpat kā par Tobiasu pavasargaidītāju un lociņaudzētāju. Jubileju vajadzētu svinēt Nacionālajā operā, kur Juris Zvirgzdiņš kopā ar maestro Arčibaldo guvis milzīgus panākumus, operas “Kastors un Porcella” pirmizrādē. Un pēcāk kopā ar Dacīti, Billi, Aleksandru Čaku un Kārli Skalbi braukt Zvaigžņu tramvajā uz Zoodārzu, lai paklausītos Lauvas rūcienu. Protams, apciemot Lāču republiku un izbaudīt Rasas vasaru. Kā mūsdienās pieņemts, globālā stilā (jo Tobiass ir moderns lācis) uzsaukt visiem “Have a Nice Day!”

Jurim Zvirgzdiņam nav nevajadzīgu noslēpumu, viņš savā radošajā darbnīcā ielaiž pat pašus mazākos lasītājus, lai viņi par Tobiasu un Rakstnieku uzzinātu arī līdz šim neuzzinātos sīkumus.

Juris Zvirgzdiņš
Juris Zvirgzdiņš

Ar pārliecību varu teikt, ka Juris Zvirgzdiņš ir viens no interesantākajiem sarunbiedriem. Nesavtīgi bārsta savas oriģinālās prātulas, palikdams uzticīgs sev, bet būdams tolerants pret sarunbiedru līdz pat savas kuplās bārdas saknēm. Kādreiz man vaicāts, kā mēs abi esam spējuši grāmatas sarakstīt kopā? Domāju, tieši tāpēc. Nekad nav bijusi runa par to, kurš no mums galvenais, kurš vecākais vai titulētākais. Ar Juri Zvirgzdiņu, šķiet, varētu iet izlūkos. Domāju, rakstnieku vidū tādu nav daudz. Galu galā rakstnieks jau pēc definīcijas ir absolūts egoists.

Juris Zvirgzdiņš spēj viegli, bet ne vienkāršoti, rakstīt arī pieaugušo auditorijai, pie tam par smagām un sarežģītām tēmām, piemēram, ļaudīm pasaules karā. Kaut arī tas ir īsts Dancis uz virves. Un iemanās lasītāju arī sasmīdināt. Arī šādā grāmatā. Kultūrvēsturiskie notikumi, ironija – Juri Zvirgzdiņu varētu uzskatīt par Marģera Zariņa tradīcijas turpinātāju, ja vien viņš nebūtu iedibinājis pats savējo.

Juris Zvirgzdiņš
Juris Zvirgzdiņš

Jura Zvirgzdiņa lasītāji gaida viņa grāmatas ar nepacietību.

Kā lielie tā mazie, kuriem viņš dāvājis īpaši plašu bibliotēku. Bet sevišķi spilgtām krāsām (pat ja izmantota tikai melnā un baltā krāsa) Juris Zvirgzdiņš izzīmējies grāmatā par ESSI. Jā, viņš iemanījies arī zīmēt pāris mēnešus pirms jubilejas izdotās grāmatas vāku. Visu laiku lūkojoties spogulī. Kā tik daudzu, dažādās valodās tulkotu grāmatu autors, literāru godalgu ieguvējs, jūtas Latviešu Literatūras plauktā? Vai patiesi ir līdzīgs “mazajam holandietim”, kā pats savulaik izteicies?

Guntis Berelis raksta: “Esse pieklauvē pie Latviešu Literatūras durvīm. LL atver, paskatās – tāds maziņš, jokains, nepareizi domājošs un vispār... Durvis aizcērtas. Esse neapmulst, padzīvo kādus gadus un tad speras atkal iekšā – bez klauvēšanas. LL iepleš acis un bezkaunīgi saka “Kur tu biji pazudis? Es tevi jau tik ilgi gaidu!”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti