Būdami saistīti tēmā un vienā vēstures posmā, abi grāmatas stāsti, “Marta” un “Adrians”, papildina un izceļ viens otru, kopīgi pār laika varu ļaujot izplaukt neparastam mīlas stāstam — latviešu Bībeles pirmā tulkotāja mācītāja Ernsta Glika audžumeitas Martas Skavronskas (arī Martas Rābes, nākamās imperatores Katrīnas I) un igauņu Bībeles tulkotāja un Ziemeļu kara upura Adriana Virgīnija (Adrian Virginius) tikpat reālajam, cik izsapņotajam sakaram, viņu domām un ilgām.
Stāstot par darba tapšanu, Žolude atzīst, ka savā ziņā abi ar igauņu kolēģi sēdējuši pie viena liela rakstāmgalda un katrs rakstīja savu daļu savā valodā.
“Tīts rakstīja igauņu valodā, es rakstīju latviešu valodā un izmantojām angļu valodu pārspriežot gan, kā varētu sižets attīstīties, gan kaut kādas detaļas,” atklāj Žolude.
Iecere par šādu kopīgu darbu radusies pirms dažiem gadiem, uzsākot iniciatīvu Baltijas valstu literāro organizāciju sadarbībai. Iesaistītie rakstnieki un tulkotāji nav paļāvušies tikai uz organizācijas piedāvājumu un sākuši domāt, ko paši var darīt.
“Un tad radās arī šī ideja par Baltijas literāro sadarbību tiešā veidā. Meklējot kopīgos krustpunktus, ātri nonācām pie Livonijas, kopīgā vēstures mantojuma,” skaidro Žolude.
Tulkotāja Maima Grīnberga norāda, ka šis kopdarbs ir “mazs un brīnišķīgs piemērs tam, kā divi ļoti atšķirīgi rakstnieki pastāsta katrs savu stāstu, tajā ir kaut kas vienojošs, tajā ir mūs visus vienojošais – Livonija, pirmie Bībeles tulkotāji. Man liekas tas ārkārtīgi skaists un cēls žests”.
Savukārt igauņu rakstnieks Tīts Aleksejevs ar Maimas Grīnbergas starpniecību atsūtījis ziņu: "Man ir liels prieks, ka abi šie stāsti sastopas vienos vākos. Inga Žolude ir izcila rakstniece, bet Marta Skavronska tagad vēl vairāk nostiprināta Latvijas vēsturē, kurai viņa ir piederīga. Un šis apstāklis nav literāra fantāzija.
Cerams, latviešu lasītājs tagad mazliet vairāk uzzinās par livonieti Adrianu Virgīniju, kurš bija īpašs cilvēks. Viņa tulkojumiem piemīt savāds spēks.
Viņš devās nāvē un neatzina apsūdzības. Tulkoja Ījaba grāmatu un izcieta Ījaba pārbaudījumus, bet nesalūza. Ja Virgīnijs būtu bijis katoļu priesteris, iespējams, viņu kanonizētu."
Inga Žolude uzdod Maimai Grīnbergai jautājumu, kā ir tulkot stāstu par tulkotāju, kurš tulko Bībeli, jo savukārt gatavošanās darba fragmentu lasījumiem angļu valodā viņai pašai atklājusi, ka mūsdienu tulkojumam ir cits konteksts.
“Fragmentā bija citēta Bībele, es saprotu, ka šiem fragmentiem angļu valodā bija izmantots kāds no jaunākajiem Bībeles tulkojumiem, ka tie neatbilst. Jēga atšķiras no Glika tulkojumiem. Arī latviešu valodā 2012. gada tulkojums atšķiras no Glika tulkojumiem un arī varbūt vēlākām kādām rediģētajām versijām,” norāda Žolude.
“Un tad es domāju par to, ka vairāk nekā 300 gadu mēs esam dzīvojuši ar pilnīgu citu izpratni par Bībeli, varbūt ne kardināli citu, bet, ja mēs paskatāmies uz šiem konkrētajiem mazajiem, teiksim, citātiem, kas ir izmantoti vismaz manā daļā, tie ir pilnīgi divi atšķirīgi tulkojumi.
Tur atšķiras arī jēga. Glika tulkojumā ir vieni uzsvari, 2012. gada tulkojumā citi. Ārkārtīgi interesanta tēma, par kuru reflektēt.”
Grīnberga piekrīt, ka latviešu literatūru ir veidojis Glika tulkojums.
“Man patika gan Ingas, gan Tīta tekstos tulkošanas problēmai veltītās rindas. Daudz brīžu, ko pazīstu, domu, ko pazīstu, ar ko ir saskāries jebkurš tulkotājs,” atzīst Grīnberga.
Bet jautāta, kā pašu rakstnieci ir ietekmējis jeb mainījis šis darbs, Žolude vērtē, ka katrs darbs autoram ir pavērsiena punkts.
“Es drīzāk teiktu, ka varbūt ne šis pats darbs mani ir mainījis, bet tajā ir savienojusies kaut kāda iepriekš sporādiski izkaisīta pieredze par šo tēmu – par ticības tēmu, reliģijas tēmu, Dieva tēmu. Rakstot šo darbu, visas šīs pieredzes kaut kā savienojās un sasējās kopā. Tagad, kad ir iznākusi grāmata, ir atkal iesācies kaut kāds cits cēliens, un šī pieredze atkal turpinās, tā ir kaut kāda cita veida refleksija,” atzīst rakstniece.
Ingas Žoludes un Tīta Aleksejeva darbu “Livonijas debesis” izdevis apgāds "Dienas Grāmata".
