Pilna zāle ir visai neierasts skats pēdējā laikā, taču kafejnīcās cilvēku skaita ierobežojumi nav tik strikti. Taču tāpat jāievēro attālums no mūziķiem līdz publikai, cilvēku skaits pie galdiņiem, jāreģistrē sanākušo vārdi un telefona numuri.
"Laiks ir tāds ārkārtīgi dīvains. Nerunājot par to, ka viss šis gads būtu Māra Čaklā gads, 80. jubilejas gads, bet realitātē gandrīz nekas no tā, kas paredzēts, nevar notikt. Un tas ir ļoti sāpīgi. Plus, cilvēkiem vismaz manā apkārtnē un mums šeit, Lilebritānijas vidienē, ir tāda sajūta, ka tas lokdauns ir vēl trakāk atstājis iespaidu, ir psiholoģiski grūtāk nosēdēt mājās, neko nedarīt, nesatikt cilvēkus tādā vairumā, kā ir pieraduši cilvēki. Un tad satikties, izveidot šo pasākumu, "Dzejas dienu" tradīciju turpinājumu, manam tētim veltītu, man tas ir ļoti nozīmīgi," stāsta Birmingemas Mazā teātra režisors Ingmārs Čaklais.
Tika lasīti Māra Čaklā dzejoļi un dziedātas dziesmas ar Māra Čaklā vārdiem.
"Daudzas dziesmas tiek dziedātas kā tautasdiesmas. Labākajā gadījumā varbūt zin mūzikas autoru. Ka tā ir Kalniņa dziesma, vai Paula dziesma, vai Ērika Ķiģeļa dziesma, vai "Līvu" dziesma, bet tos vārdus, ir tāda sajūta, ka tie nāk no tautas, un daudziem mūziķiem, mēs esam runājuši, ka varētu šo dziesmu atskaņot, tad viņiem ir paŗsteigums – Māris Čaklais? Nu kā, tos vārdus tak visi tāpat zina. Tā ir teātra himna, un "Saldus saule" ir Saldus himna," skaidro Birmingemas Mazā teātra direktore Dace Čaklā.
Kori uzstāties nedrīkst, arī dejotāju skaits bija ierobežots.
Tautas deju kolektīva „Straumēni” dejotājiem Laurai Rutkai un Viesturam Bērziņam šis ir pirmais koncerts šosezon un tuvākajā nākotnē arī pēdējais. Dejotāji cer, ka ierastā dzīve vēl atgriezīsies ar jaunu sparu.
Tikmēr Birmingemas Mazā teātra dalībniece Dināra Klepere atzīst, ka uz visu skatījusies tā, it kā to nekad nebūtu redzējusi.
"Šis laiks vispār ir tik ļoti tāds nospiedošs, nomācošs, kad Dace pateica, ka būs pasākums, būs "Dzejas dienas", es biju ļoti priecīga, ļoti laimīga par to. Tagad redzēt cilvēkus, ar kuriem tu esi vairāk vai mazāk pazīstams, vairāk vai mazāk kopā darbojies," saka Dināra.
"Mēs spēlējam pa brīvdienām, vienalga, vai ir, vai nav tas kovids. Protams, ka ir kaut kāds satraukums par to, ka kaut kur viņš te ir, ka mums tūlītās būs atkal lokdauns, bet visā visumā šodien mēs viņu vispār nejūtam, nepieminam, un ievērojam to, kas ir jāievēro daudz maz," uzsver mūziķis Mārtiņš Sobovs.
Iespējams, ka šis arī paliks vienīgais lielākais latviešu diasporas pulcēšanās pasākums Anglijā šosezon, jo nākotnē iespējami vēl stingrāki ierobežojumi.
