Sadaļas Sadaļas

Kultūra

Filmā par «Pērkonu» velk paralēles starp PSRS un Trampa ievēlēšanu

Kultūra

Latvija pirmo reizi piedalās Londonas Dizaina biennālē

Svētdien gaidāmi atvēršanas svētki grāmatai "Džūkste cerību Latvija"

Tapusi grāmata «Džūkste cerību Latvija» par pagasta īpašo lomu Latvijā

Uzskatot, ka īstie mūsu spēka avoti ir meklējami Latvijas laukos, publicists Arnis Šablovskis turpina grāmatu sēriju, kas veltīta dažādiem Latvijas pagastiem. Svētdien atvēršanas svētkus piedzīvos Džūkstei veltītais apjomīgais izdevums „Džūkste cerību Latvija”, kas izceļ šī pagasta īpašo vietu mūsu valsts vēsturē un arī tagadnē.

Džūksti autors dēvē par otro Piebalgu, jo tā izauklējusi ļoti daudz Latvijai nozīmīgu personību. Tā ir arī ļoti skaista un romantiska vieta, par ko liecinās grāmatā iekļautais fotomateriāls.

Grāmata tapusi, gaidot trīs slavenu džūkstenieku jubilejas – nākamgad 160 apritēs pasaku tēvam Ansim Lerhim-Puškaitim, kam sekos Luda Bērziņa un Gustava Zemgala 150 gadu jubilejas.

Nelielais pagasts savulaik izauklējis patiešām daudz Latvijai ļoti nozīmīgu personību, un Arnis Šablovskis savā jaunajā, Džūkstei veltītajā izdevumā skaidro, kā tas nācies un ko šo personību stāsti mums varētu iedot šodien:

„Džūkste dod iespēju tikt atpakaļ pie saknēm. Ne tikai Džūkstes pasakas un Puškaitis, tur svarīga arī sabiedriskā dzīve, kas bija viņa laikā, tas biedrību nams, kur būs grāmatas atvēršana, kā latvieši gāja kopās, intensīvi domāja, meklēja un arī atrada, ka bija tāda liela mutuļošanās - un tieši laukos.

Man liekas, ka simtgade mūs motivē iet tik dziļi atpakaļ, cik vien varam, lai saprastu to savu patību.

Un Džūkste ar saviem lielajiem cilvēkiem… absolūti tur mēs tiekam atpakaļ pie tās latviešu garīgās paradīzes savā veidā,” stāstīja Šablovskis.

„Tavā paradīzē zem aizjūras liepām
Un Latvijas baltajām dzidrajām
Bites tēvreizi dūc un zemu līkst upeņu zari” -

savā dzejā Džūksti par savu paradīzi dēvē arī Rita Gāle, trimdas dzejniece no Amerikas, kura bērnību vadījusi Džūkstē. Tā visu mūžu bijusi viņas spēka un mūžīgo ilgu avots.

Satikšanās ar Ritu Gāli Ņujorkā arī bijis viens no pirmajiem impulsiem, lai Arnis Šablovskis ķertos pie grāmatas par Džūksti:

„Viņai ir ļoti būtiska loma. Vairākās nodaļās parādās viņas dzejoļi.

Viņa bija no tiem trimdas latviešiem, kas saprata, ka Latvija tūlīt pēc Atmodas, ka tā nav vairs tā Latvija, kas tika atstāta, ka, protams, tā ir ievainota.

Vienai daļai trimdas latviešu tas bija pārāk sāpīgi. Viņi nolēma nebraukt uz šejieni, bet viņa saņēmās drosmi un brauca, un tas pēc tam atspoguļojās viņas dzejoļos, kas nav izmisuma dzejoļi, bet viņa ierauga realitāti. Tur ir sāpe un arī kliedziens uz debesīm pēc kaut kā cita vienkārši. Un daļēji tas piepildās, piemēram, viņa tur runā par vācu uzspridzinātās baznīcas drupām. Šobrīd tās drupas ir iekonservētas un tur vidū tiek celta jauna baznīca,” stāstīja Šablovskis.

„„Lūgšana”

Tu, kas mūs esi kaisījis kā graudus rudens sējā,
Neļauj mums iznīkt ziemas salā un vējos,
Bet dod, lai uz mums runā sēklas graudu brīnums,
Kad lielajos svētkos izejam meklēt dzīvības zīmes”.

Tāda ir Gāles dzeja.

Šablovska grāmatā pagātne satiekas ar šodienu, jo līdzās stāstiem par leģendārajiem Džūkstes cilvēkiem lasāmas arī intervijas ar viņu pēctečiem, kas sastapti mūsdienās.

Viņu vidū ir Luda Bērziņa mazdēls Kristaps Keggi, Gustava Zemgala mazmazdēli Filips un Mārtiņš Andersoni, kā arī Kārļa Strauberga mazdēli Kārlis Straubergs juniors un Oskars Rode, kuri pēc Atmodas no Zviedrijas atgriezušies uz dzīvi Latvijā. Viņi dalās ar savu redzējumu par Latvijas situāciju šodien.

Būtiska grāmatas sastāvdaļa ir fotogrāfijas, kas atklāj Džūkstes skaistumu dažādos gadalaikos.

„Bija mērķis mēģināt šo romantisko Džūksti ar Puškaiša pasakām ieraudzīt , un tad arī liktenis mani saveda kopā ar trim fotogrāfiem: mans draugs Kurts Sauters no Šveices, Edgars Juka – jauns fotogrāfs, kurš ir iemīlējies burtiski Džūkstē, un arī Gunārs Janaitis pieslēdzās,” stāstīja grāmatas autors.

Šablovskis neslēpj, ka visas viņa grāmatas par pagastiem ir savā ziņā iedvesmotas no Imanta Ziedoņa skatījuma uz Latvijas vērtībām. Interesanti, ka arī Džūkste Ziedonim dāvinājusi ko ļoti īpašu, un tā ir atskārsme par Dieva eksistenci, ko viņš atklāj dzejoļu ciklā „Pateicībā”:

„Es pateicos Dievam, kas parādījās jau bērnībā man āboliņa laukā Jāņu vakarā, ciemojoties kādās lauku mājās, - saule bija norietējusi, bija krēslains, lauks smaržoja, un es pilnīgi skaidri sapratu, kas šis miglaini zaļais ar sārti violeto ir Dievs”.

Ka šī labi pazīstamā Ziedoņa eseja saistīta ar Džūksti, Šablovskis pamanījis negaidīti, bet ļoti zīmīgi. „Liktens sakritība bija tāda, ka tad, kad pirmo reizi no pagasta es tiku vadāts pa Džūksti un biju bijis arī tiešām kādā lauku sētā, tad es atnācu mājās, un man piezvanīja un pateica, ka tajā vakarā Ziedonis ir aizgājis mūžībā. Un tad es ievēroju šo eseju un, protams, ka tajā brīdī es ievēroju tikai pēdējo rindu,” atcerējās Šablovskis.

„Es pateicos Zemgalei, kas man deva Dievu. Tas bija kādā lauku sētā. Laikam Džūkstē,” rakstījis Ziedonis.

Džūkstes pagastam veltītā rakstu krājuma „Džūkste cerību Latvija” atvēršanas svētki notiks svētdien, 2.septembrī, Džūkstes biedrību namā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt