Grāmatas autore Liāna Ivete Beņķe atklāj: "Mēs to devējam ne tikai par vizuālu ceļvedi, bet arī par alternatīvu ceļvedi, jo mūsu mērķis bija nevis izcelt lielākos, vērienīgākos vai iespaidīgākos kultūras pasākumus, bet tieši fokusēties uz to cilvēku pašiniciatīvu un uz daudzveidīgām kultūras parādībām, kur cilvēki paši ņēmuši iniciatīvu savās rokās un izveidojuši kaut ko, kas uzlabo ne tikai viņu pašu dzīvi, bet apkārtējo vidi, pilsētu."
Otra grāmatas autore ir Anete Ušča, kas pāris gadus darbojusies organizācijā "Urbānais institūts" Rīgā un veidojusi projektus, kas saistīti ar kopienām, kā rezultātā arvien vairāk sākusi domāt par kultūru kā instrumentu sabiedrības iesaistei: "Soli pa solim nonācu līdz tam, ka iestājos doktorantūrā Eiropas Universitātes institūtā, kur šobrīd pētu kultūrpolitikas procesus, un šis ir tiešs iznākums manai pētniecībai, kad mēs vēlējamies nokartēt un saprast, kādi ir kultūras procesi Baltijas valstīs."
Ceļvedī iekļautos cilvēkstāstus papildina atzītu Baltijas valstu fotogrāfu darbi, tostarp Andreja Strokina un Kristīnes Madjares bildes, atklājot lasītājiem un kultūras tūristiem jaunas vietas ne tikai Baltijas valstu galvaspilsētās, bet arī vēl neiepazītas vietas – pilsētas sakņu dārzus, inovatīvus muzejus, neparastas laikmetīgās mākslas telpas vai padomju laika mantojumu.
"Tieši šis cilvēka vadmotīvs – piedalīties un darboties un caur to mainīt sev apkārtējo vidi, un uzlabot sev apkārt dzīvojošo cilvēku dzīves kvalitāti. Tas laikam bija lielākais atklājums," teic Anete Ušča. Viņa atklāj: "Igauņu iniciatīvas vairāk bija tādas bottom up kā angliski saka, no zemes iznākušas, kur paši cilvēki mazas lietas sāk darīt, kuras izaug par lielām. Tad Lietuvā mums piedāvātās sākotnējās iniciatīvas bija jau ar ļoti augstu arhitektonisko vai dizaina vērtību – tur ir ļoti interesants upes pārcēlājs, kurš savieno iepriekš nesavienotus upes krastus, un tā veidojas jaunas kultūras plūsmas un attīstās jaunas teritorijas pilsētā."
Latviju grāmatā pārstāv Marka Rotko mākslas centrs Daugavpilī, "Homo Novus" festivāls, kā arī mazākas iniciatīvas, kā piemēram, “Upītes” nemateriālās kultūras mantojuma centrs Latgalē, kas atdzīvinājis visu reģionu ar savu darbību folkloras laukā, iesaistot arī jauniešus, atklāja grāmatas autores.
