Kultūras rondo

Iespaidi Spānijā un gaidāmais valsts svētku koncerts. Stāsta diriģents Māris Sirmais

Kultūras rondo

“Vienpadsmitajā vienpadsmitos” - LNVM piedāvājums valsts svētkos digitālajā vidē

"Nospriegotais". Sākam rakstniekam Fjodoram Dostjevskim veltītu ciklu

Taisnīgumu meklējot. Rakstnieka Fjodora Dostojevska daiļrade un politiskās aktivitātes

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

"Cilvēkam patīk uzskaitīt savas nelaimes, bet viņš neskaita savus priekus. Ja pievērstos arī tiem, viņš ieraudzītu, ka ikkatram cilvēka liktenim ir dota līdzi pietiekama daļa laimes" – šos vārdus reiz pierakstījis izcilais prozaiķis Fjodors Dostojevskis, kuram šogad apritēja divsimtā gadskārta. Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" ieskats Dostojevska saiknēs ar naturālisma virzienu un Petraševska loku.

Fjodors Dostojevskis dzimis 1821. gadā. Viņa tēvs Mihails bija militārais ķirurgs ar dižciltīgu izcelsmi, kuru aizēnoja alkoholisma un vardarbības reputācija. Daudzos vēstures avotos norādīts, ka viņu 1839. gadā noslepkavoja paša dzimtcilvēki salīdzinoši mazajā īpašumā uz dienvidiem no Maskavas. Savukārt rakstnieka māte raksturā bija nesalīdzināmi maigāka. Reliģiozās Marijas (dzimušas Ņečajevas) dzimta sakņojās Maskavas tirgotāju aprindās. 

Jaunais Dostojevskis un viņa vecākais brālis Mihails mācījās Pēterburgas Militārās inženierijas skolā, taču abi agri deva priekšroku literatūrai un žurnālistikai. Pēc viena obligātā dienesta gada Fjodors atkāpās no iesāktā ceļa militāristu rindās un pilnībā nodevās Pēterburgas kultūras dzīvei; sākotnēji kā tulkotājs. 

Dostojevskis literatūrā ienāk kā "naturālās skolas" pārstāvis. Šis virziens Krievijā aizsākas 19. gadsimta 40. gados, un tā galvenais iedvesmotājs bija kritiķis Visarions Beļinskis, kurš ap sevi pulcēja tobrīd vēl salīdzinoši jaunos autorus – Nikolaju Ņekrasovu, Ivanu Panajevu, Aleksandru Hercenu. Arī Ivans Turgeņevs savas radošās darbības pirmsākumos bija saistīts ar ''naturālistu'' skolu. Dostojevska pirmais darbs – romāns "Nabaga ļaudis" – tika publicēts 1846. gadā "Pēterburgas literārajā kopkrājumā", ko izdeva Ņekrasovs, un tā ir uzskatāma par sava veida iniciāciju, proti, iesācēja autora uzņemšanu kopīgā, nostiprinātā literārajā lokā.  

"Naturālisma skolas autorus vienoja kritiska attieksme pret tā laika sociālo realitāti, līdzjūtība, vērība pret tā dēvētā "mazā cilvēka" likteni, proti, nabadzīgo sabiedrības daļu, kura cieta no trūkuma un sociālās netaisnības. Tas spilgti parādās arī Dostojevska "Nabaga  ļaudīs," stāsta filoloģijas doktors, Latvijas Universitātes Rusistikas un slāvistikas nodaļas asociētais profesors Jurijs Sidjakovs. "Taču jau šajā pirmajā darbā iezīmējas kas tāds, kas Dostojevski atšķīra no rakstniekiem, kuru lokā viņš vairāk vai mazāk bija iekļuvis. Iemesls tam ir tāds, ka Dostojevskis galvenokārt koncentrējās uz varoņa pašapziņu, turklāt – 

ja naturālistu skolas rakstnieki uzskatīja, ka galvenā loma cilvēka iekšējās pasaules veidošanā, ir sociālajai videi, kas viņu ieskauj, tad Dostojevska attīstītie likumi, kas nosaka cilvēka pašapziņas specifiku, bija jau daudz sarežģītāki."

Profesors piebilst, ka šajā gadījumā atšķirības cilvēka būtības izpratnē noveda pie tā, ka Dostojevska darbi "Dubultnieks", "Pēterburgas poēma" un "Saimniece", kas rakstīti pēc "Nabaga ļaudīm", neguva nedz Beļinska, nedz viņa domubiedru izpratni un atbalstu. 

Dostojevska gaitas bijušas diezgan raibas, sevišķi politiskā griezumā – piemēram, revolucionārā darbība pret imperatoru Nikolaju I. Taujāts, kā vērtē rakstnieka politisko aktivitāti – vai tā ir individuāla nostāja vai drīzāk piesliešanās domubiedru aktivitātēm –, Sidjakovs vispirms atzīmē, ka Dostojevskis nepielāgojās citu viedokļiem, tas nebija viņam raksturīgs. Cita lieta ir ietekmēšanās. Ideoloģiskās ietekmes, īpaši jaunībā, Dostojevskis, protams, esot piedzīvojis. Autora revolucionārās darbības nozīmīgumu un intensitāti profesors gan nepārspīlētu. Liecības, kas saglabājušās no šī Dostojevska dzīves posma, esot pretrunīgas un prasa ļoti rūpīgu analīzi, kritisku pārskatīšanu. 

Turpinot Sidjakovs pievēršas tam, par ko varam spriest visnotaļ noteikti un precīzi: "1846. gadā Dostojevskis tikās ar Mihailu Butaševiču-Petraševski un nākamajā gadā sāka apmeklēt sanāksmes, kas notika piektdienās viņa mājās. Viņš bija pārliecināts sociālists, Čārlza Furjē ideju sekotājs. Petraševskis uzskatīja, ka netaisnīgu sabiedrisko kārtību var mainīt nevardarbīgi, tikai veicinot progresīvas idejas. Viņa lokā bija studenti, skolotāji, virsnieki, rakstnieki, mākslinieki – cilvēki ar visdažādāko nodarbošanos. Tajā pašā laikā ne visi piekrita šī loka dibinātāja sociālistiskajai pārliecībai. Piektdienās sapulcēs Petraševska namā tika uzklausīti ziņojumi par visdažādākajām tēmām, risinājās dzīvas un, ņemot vērā politisko situāciju, dažbrīd arī riskantas sarunas. Bet tikai daži no sanāksmju dalībniekiem bija īsti radikalizēti. [..] 

Dostojevskis noteikti nebija pārliecināts sociālists, izņemot to ideoloģisko saskares punktu, kurā iezīmējas idejas par vispārējo cilvēka laimi."

Petraševska loks policijas acīs nonāca 1849. gada pavasarī. Tika arestēti aptuveni 40 cilvēki, tostarp Dostojevskis. Lai gan īpaši smagus noziegumus pret varas iestādēm, kas varētu tikt inkriminēti Petraševska biedriem, izmeklēšanas komisija nekonstatēja, tomēr 21 cilvēkam tika piespriests nāves sods. Pēc tam sods tika mīkstināts un pēc inscenētas tā izpildes nolasīts arī pašiem notiesātajiem. Jaunajos spriedumus galvenokārt noteica dažādus darba termiņus katorgās, vēlāk – trimdu.

Kas gan izraisīja tik bargu atriebību, ja reiz apsūdzētie īsti nebija iesaistīti aktīvā revolucionārā darbībā? Tas ir saistīts ar faktu, ka Petraševska loks bija aktīvs tam ārkārtīgi nepiemērotā laikā – periodā, ko Krievijas vēsturē dēvē par septiņiem drūmajiem gadiem. Baidoties no revolucionāru ideju iespiešanās Krievijā, Nikolajs I valstī ieviesa īpaši skarbu represīvu režīmu, kas turpinājās līdz pat viņa nāvei 1855. gadā. Petraševska loka lieta ieguva īpašu nozīmi – tai vajadzēja pildīt biedējošas akcijas lomu, lai Krievijā nevienam vairs nebūtu vēlēšanās pulcēties opozicionāros veidojumos. 

Atgriežoties pie Dostojevska daiļrades, Sidjakovs aicināts dalīties pārdomās par rakstnieka nozīmīgumu mūslaiku lasītāju vidū: "Grūti atbildēt, jo lasītāju loks nekad nav viendabīgs. Es teiktu tā – jebkuras nopietnas literatūras lasīšana liek aizdomāties, bagātina dzīves pieredzi, kas savukārt dod iespēju paskatīties uz pasauli no cita skatupunkta. Vēl jo vairāk tas attiecas uz Dostojevska filozofiskajiem romāniem. Galvenā problēma, ko viņa varoņi cenšas atrisināt, ir pasaules ļaunums. 

Dostojevska varoņus moka jautājums par pasaules kārtību – kur tajā ir taisnīgums; arī par ticību un neticību – vai Dievs eksistē, un, ja tā būtu, tad kāpēc pasaulē ir tik daudz ļaunuma? Kāpēc Dievs to pieļauj? 

Visi šie jautājumi ir aktuāli arī šodien."

Profesoram tuvākie Dostojevska romāni ir "Noziegums un sods", "Idiots", "Velni", "Pusaudzis" un "Brāļi Karamazovi". Viņš piebilst, ka pēdējo no tiem tradicionāli mēdz uzskatīt par izcilāko. "Brāļi Karamazovi" tiek definēts kā romāns sintēze, proti, tas apvieno visas galvenās rakstnieka reliģiskās un filozofiskās idejas, kas nodarbinājušas visas dzīves garumā. Drīz pēc tā pabeigšanas rakstnieks 1871. gadā mirst. Šis monumentālais sasniegums kļūst par viņa radošā darba un dzīves loģisku noslēgumu. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti