Liega Piešiņa: Gadumijas laikā palūkojamies atpakaļ uz to, kāds ir bijis aizvadītais gads, un domājam par to, kāda būs mūsu nākotne. Vai jūs šajā laikā atceraties bijušo? Vai domājat par nākotni?
Anda Līce: Atmiņas atnāk pašas. Protams, ka gada beigās ap Ziemassvētkiem tās vienkārši spieto, bet tad jau ir tāda liela trauksme, kaut kas jādara, jāvāra, jāgatavo, jābrauc kaut kur – un tad tās atmiņas var pabīdīt malā.
Pēdējos gados es vairs neņemos par pagātni un arī neņemos par nākotni. Vienkārši gribas būt pateicīgai par to, kas man ir pašreiz.
Pēdējā laikā esam nodevušies vaimanām: par ko mums tā, kāpēc, kad tas beigsies? Man šķiet, ka piemirstas pateikt paldies par to, kas mums ir tagad.
Lai varētu baudīt šodienu, vienkārši paskatos uz savu grāmatu plauktu un saprotu – kāda tur pagātne, kāda nākotne?! Ņem tikai un lasi – un tas viss kļūst par tavu tagadni. Manī ir milzīga pateicība tiem, kas ir rakstījuši un savus piedzīvojumus, savas biogrāfijas padarījuši par manu tagadni.
Kuri šobrīd ir tie jūsu draugi?
Tāds noteikti ir Ričards Rors. Pati jaunākā grāmata, ko lasu, ir Mias Kankimeki “Sievietes, par kurām domāju naktīs”. Un pirms tam man atklājums bija Daniela Eimena “Kā salabot dvēseles mikroshēmu” – tik daudz ko uzzināju par sevi, par saviem draugiem... Man vairs nav jājautā, kāpēc viņš tā runā, kā viņš tā domā, dzīvo. Gribētos iziet tos testus, ko šī grāmata piedāvā. Noskenēt savas smadzenes: kas tur darās, kas tur ir iesnaudies un kas tur trako, kā panākt to, lai tas būtu kaut cik līdzsvarā?
Šīs grāmatas nav tipiskas.
Es domāju, ka te kaut kādu lomu nospēlēja jau iepriekš lasītais un uzkrātais. Tas jau tā liekas: neko nevaru atcerēties, izstāstīt nevaru, un viss ir it kā tādā vienā lielā klucī. Bet īstenībā tas sagatavo uztveri, to it kā papleš.
Man ir bijis tā – izlasot grāmatu, ir sajūta, ka krakšķ galva, ka pilnīgi fiziski kaut kas tur notiek.
Kā paiet jūsu diena?
Katrā sezonā tās ir pilnīgi citādas. Tiklīdz atkusīs zeme, tā es došos uz lauku mājām, un tur mana diena paiet kā surikatam: zemes iet pa gaisu, roku, roku, un tad man negribas neko. Negribas taisīt ēst, jo saprotu, cik ārkārtīgi daudz dārgā laika aiziet šai nevajadzīgai nodarbībai. Arī tad, kad es rakstu, man liekas: priekš kam to vajag?! Ziemā, kad nav lauku darbu, ļoti daudz skatos ziņas – tam notērēju daudz laika, varbūt par daudz. Kad uzzināju, ka Napoleons visu mūžu gulējis trīs stundas, nomierinājos. Jo man visi saka, ka nedrīkst taču tā, ir jāguļ, bet man vairāk par četrām piecām stundām nesanāk.
Lai kā jums dzīvē būtu gājis, jūs nekad neesat žēlojusies, bet vienmēr esat aicinājusi cilvēkus pret notiekošo izturēties ar veselo saprātu.
Es esmu žēlojusies, tā teikt, dziļi sevī, saprotot, ka ir pilnīgi nevajadzīgi laist uz āru tādas lietas, kas neko nemaina.
Man laikam ir tādi gēni – kaut kā visur gribas redzēt to gaišo maliņu.
Bez tam – tik daudzās lietās, par kurām šķiet, ka trakāk vairs nevar būtu, izrādās tik daudz smieklīga, tik daudz smejama. Divreiz gadā šeit atbrauc manas draudzenes Mirdza un Velga, un tad mēs divas diennaktis neiedomājami daudz smejamies. Un par ko mēs smejamies – protams, vispirms par sevi, pēc tam viena par otru, pēc tam par pārējo pasauli, un pēc tam jau ir tāda sajūta... laikam tā jūtas krāsnis, kad iztīrīti skursteņi.
Pastāstiet arī mums, par ko jūs esat smējušās.
Nu, katrai jau kaut kas sāp – mēs apmaināmies ar to, tad pasmejamies par to. Mēģinām salīdzināties, kurai sāp vairāk. Kādas zālītes kurš tagad dzer, ko kurš lieto, kādi kurai ir uztraukumi. Mums ir tāds sauklis: nekad nezaudēt paniku! Par kaut ko taču visu laiku jāuztraucas.
Cik tuvu jums ikdienā atrodas mūzika, skaņas?
Ļoti tuvu, ko tik es neklausos! Piemēram, es sev par lielu izbrīnu un nožēlu tikai ziemā atklāju Frediju Merkūriju. Pilnīgi neko nezināju – brīnījos, kā es tā varēju dzīvot. Tad es metos, protams, iekšā jūtūbā un visu, ko vien varēju “izvilkt” ārā, to klausījos. Lietoju mūziku kā terapijas līdzekli. Un ir viens skaņdarbs – “Barcelona”, ko esmu atkārtoti likusi tad, kad man ir bijis grūti. Šī neaptveramā enerģija, kas izplūst Visumā un apņem Monseratu Kavaljē un Merkūriju, man likās kaut kas tik grandiozs!
Tādu profesionālismu un attieksmi pret darbu dod, Dieviņi, šodien mums katram. Arī populārajā mūzikā – es domāju, ka tur bieži tā iztrūkst.
Bieži vien tiek iets uz rezultātu, balvām, bet ne uz maksimālo sevis devumu – labāko, ko es varu.
Vai noskatījāties arī filmu?
To ar Maleku? Nē, vēl neesmu noskatījusies. Man pat liekas, ka nemaz negribu. Man šķiet, ka tā ir tāda “uzsildīšanās”.
Mākslā ir parādības, kuras nevar uzsildīt – tie nav kāposti!
Mani tas vairs tā neuzrunā kā “tīrā manta”, oriģināls. Bet visi lielie oriģināli parasti ir prom.
Vai jums ir atšķirīgs noskaņojums tad, kad vajag lasīt, sevi bagātināt, un tad, kad vajag sākt rakstīt?
Tāda iekšēja sajūta. Ja nekur nav jāskrien (un nu jau man vairs nekur nav jāskrien), tad ir tas jaukais laiks starp pamošanos un celšanos, kurā tu it kā sajūti to, kas tad šodien “velk”. Ir bijuši tādi rīti, kad tūlīt eju pie datora un rakstu. Tieši tā man bija, kad sāku jaunāko grāmatu, kas tikai nupat ir iesniegta izdevniecībā. Pirms tam man bija zināma nervozitāte, jo nesapratu, kas tagad vispār jādara – tā kā vajadzētu rakstīt, bet – ko tad lai es rakstu, es taču nezinu, kas man būtu jāraksta... Interesanti, ka vienā rītā pamostos, eju pie datora, sēžos klāt un rakstu dienā kādus 1000 vārdus, otrajā dienā tikpat, trešajā dienā tikpat... Tad pēkšņi pienāk ziņa, ka ir “iestājies” Covid-19, un tad viss tādiem pārsitieniem, bet es tik un tā turpināju rakstīt un pati brīnījos, kas tas bija, kas mani pievilka pie datora un lika nepieceļoties sēdēt un rakstīt – nezinu.
Vēlāk sapratu, ka tās lietas uzkrājas kā karstie avoti, un tad ir sprauga zemes virskārtā un tām ir jātiek ārā – un tā jau laikam ir par visu.
Vai tas ir atšķirīgi, kad rakstāt dzejoli un kad rakstāt esejas?
Nezinu, jo, rakstot esejas, man ir bijis tā, ka pēkšņi “piesities” dzejolis un pat ierakstījies tur tūlīt tajā pašā tekstā iekšā. Man nāk ar tādiem joņiem. Piemēram, šajā ziemā dzejoļi man neko nerakstījās, bet tā ir bijis arī agrāk.
Es jau sevi mierinu: ko tad tu gribi? Gaidi dzejoli šajos gados? Naivā, nu, kādi dzejoļi vairs!
Un tad, kad viņi atkal parādās, esmu priecīga.
Man vienmēr sāka “rakstīties” ap Dzejas dienām – kā likums, katru gadu. Ja visu laiku nebija rakstījies, es zināju: nekas, pienāks Dzejas dienas, un gan jau arī dzejoļi atnāks. Vienkārši jutu, ka kaut kas gaisā virmo, jo padomju laikā iedibinātās Dzejas dienas bija kaut kas patiešām lielisks. Protams, es neņemos salīdzināt, jo tas bija kaut kas cits nekā tagad. Tur, man liekas, pat nobruka nost tās ideoloģiskās čužas, visas čaumalas un sēnalas – ārā nāca tas īstais. Vienmēr, ja kaut kas beidzas, zūd arī kaut kas labs – pat tad, ja tas pārveidojas un turpinās.
Kāds būtu jūsu novēlējums 2021. gadam un cilvēkiem, kas tajā dzīvo?
Man liekas, ka tagad, kad ir tik daudz cilvēku, kuri iet laukumos un tur bļaustās un kuri vairs nevalda pār savām domām un to, ko viņi runā, būtu labi savākt sevi. Mēs esam izplūduši daudzvārdībā un savās negatīvajās emocijās, un pat cenšamies izplūst vēl vairāk, vēl apskalot un šajā planktonā iesaistīt arī citus. Visi liegumi nav tāpat vien – tie ir tāpēc, lai mēs paklusētu un beidzot dabūtu to savu klusuma devu, kas daudziem ir pilnīgi neciešama – viņi jūk prātā, nezina, ko iesākt klusumā. Tajā visā sākt klausīties. Un tad, kad tu esi apklusis, izdodas sadzirdēt Dieva balsi, kas neatskan kā bazūnē, bet tu viņu uztver jau kā sevī skanošu. Ja cilvēks nav sevi savācis, viņš arī nevar savākt pasauli. Ir veltīgi domāt, ka es savākšu savus draugus vai savu sabrukušo ģimeni, nē – savāc sevi.
