„Es ļoti mīlu šos vecos bibliotekārus. Pie viņiem ir daudz pagātnes putekļu – putekļi no viņu grāmatām un no tiem laikiem, kad zeltains miers un idille valdīja uz mūsu planētas, kad katra grāmata bija taisīta no ārienes un iekšpuses kā kaut kura rotas lieta, lai tiktu patīkama” – tā Jānis Akuraters iesāk savu stāstu jeb kā to pats nodēvējis žanriski par etīdi – „Bibliotekārs”. Pirmoreiz šo etīdi viņš publicējis ir žurnālā „Ritums” 1922.gadā. 1923.gadā Akuraters to ievieto stāstu krājumā „Erosa cilts”, kurā apkopojis stāstus par liktenīgām kaislībām kas aizrauj nebūtībā
Latvijas muzeju krājumos nav daudz 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta pirmās puses latviešu dzejnieku un rakstnieku bibliotēku, kas būtu pilnībā saglabājušās. Starp tām Raiņa un Aspazijas un Jāņa Akuratera bibliotēkas ir vienas no plašākajām.
Savas bibliotēkas izveidošana 20. gadsimta sākuma latviešu autoriem bija būtiska – grāmata, bagātīga bibliotēka bija sava veida piederības zīme kultūrai. Nereti, lai raksturotu savu prozas darbu tēlus un varoņus, Jānis Akuraters ieskicējis viņu grāmatu plaukta saturu: stāsta „Aglaija” galvenās varones, skaistās un nelaimīgās Lietuvas krodzinieka meitas plauktā ir Bairona un Mickēviča sējumi, savukārt stāstā „Apiņi” viesmīlīgās, ar „maigo skaistumu” apveltītās Annas Dagdas kundzes grāmatu plauktā ir „tās saldās franču dzejas, kuras dedzina un smaržo kā paši dienvidi”, bet tēlojuma „Dauges dēls” galvenais varonis lepojas, ka viņa plauktā esot piecdesmit krājumi jaunāko dzeju, Poruka raksti un Raiņa drāmas.
Savā autobiogrāfijā Akuraters raksta, ka pirms Pirmā pasaules kara sievas mājās Birzniekos viņam bijusi jau krietna bibliotēka, ap 1400 grāmatu piecās valodās. „Sevišķi man bija mīļš renesansa laikmets Itālijā, par kuru man bija iegādātas vai visas vērtīgākās grāmatas. (..) Bet pēkšņi visam šim saules pilnam gaišam laikam darīja galu pasaules karš, pāršķiezdams ar savu mistisko zobenu arī manus sapņus un sajūtas. Līdz ar Kurzemes sadegšanu aizgāja bojā arī visa mana bibliotēka.”
Šobrīd muzeju kolekcijā glabājas viņa bibliotēkā, ko dzejnieks izveidojis 20. gadsimta 20., 30. gados, ir vairāk nekā 800 grāmatu latviešu, krievu, angļu, vācu, franču, norvēģu un igauņu valodā.
Kādi dārgumi, retumi glabājas muzejos dzejnieku un rakstnieku – Jāņa Akuratera, Andreja Upīša, Raiņa un Aspazijas - personīgajās bibliotēkās un kādi ir dažu īpašu grāmatu stāsti, būs iespēja uzzināt muzeja speciālistu – Mairas Valteres, Arņa Koroševska, Doras Pauzeres un Daces Nesaules stāstījumos.
Savukārt ar to, ko šobrīd lauku bibliotēkās lasa lasītāji, iepazīstinās Gita Siliņa, kura savā pētījumā promocijas darbam apkopojusi materiālu par Vidzemes bibliotēkām, to piedāvājumu un auditorijas vēlmēm.
Literārais vakars notiek Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Memoriālo muzeju apvienības Jāņa Akuratera muzeja izstādes „Dienu atspīdumi jeb pieci stāsti par Dzejnieka mākslas darbu kolekciju” pasākumu cikla „Ziloņkaula tornī” ietvaros. Nākošais pasākums ciklā „Puķes ziemeļos” būs veltīts Jāņa Akuratera un Jāņa Jaunsudrabiņa sadarbības atklāsmei un mākslinieka tēla interpretācijai abu autoru daiļradē. Pasākumu ciklu atbalsta Rīgas dome, Jāņa Jaunsudrabiņa muzejs „Riekstiņi”, Jāņa Jaunsudrabiņa biedrība.
Jau vēstīts, ka izstāde „Dienu atspīdumi jeb pieci stāsti par Dzejnieka mākslas darbu kolekciju” Latvijas Nacionālājā bibliotekā atvērta līdz 30.aprīlim. Izstāde veltīta dzejnieka 140. jubilejai. Tā iepazīstina ar Jāņa Akuratera ģimenes kolekcijā esošajiem mākslas darbiem, starp kuriem ir Valdemāra Tones, Konrāda Ubāna, Niklāva Strunkes, Oskara Kalēja u.c. mākslinieku darbi.
Jāņa Akuratera muzeja ēkas pašlaik tiek pārbūvēta un restaurēta. Uzsāktie ēkas atjaunošanas darbi kalpo par simbolisku dāvanu dzejnieka 140.jubilejas gadā.
