Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) nominantus portālā LSM.lv apskata balvas iepriekšējo gadu pretendenti, laureāti un žūrijas dalībnieki.
Brīdinām gan, ka viss tālāk paustais ir ārkārtīgi subjektīvs viedoklis, kam jākalpo vien par aicinājumu jums katram pašam grāmatas “saganīt” rokās un piedzīvot.
Ērika Bērziņa – “Mammas dzejoļi”
(“Liels un mazs”, ilustrējusi Anna Vaivare)
Šo grāmatu bērni lasīšanai izvēlējās pirmo. Acīmredzot košo ilustrāciju dēļ, kā arī par godu tam, ka visu grāmatiņu iespējams izlasīt vienā piegājienā. Vispirms izpētījām grāmatas ilustrācijas, par katru godprātīgi izdomājot savu stāsta interpretāciju un meklējot attēlos visu atpazīstamo, un tikai tad pievērsāmies dzejoļu lasīšanai. Dzejoļi, lai arī ne viennozīmīgi uzreiz uztverami un saprotami, radīja iespēju jēgpilnām un foršām sarunām, kas galu galā ir viens no varenākajiem grāmatu efektiem. Runājām gan par steigu, gan katra pienākumiem ģimenē, gan ielu šķērsošanu tikai vietās, kur “guļ zebra”, gan bēbīšiem, nogurumiem un to pārvarēšanām, gan visu citu.
Lasot grāmatu un vērojot bērnu reakciju uz to, mani nepameta pārdomas par to, ka četrarpusgadīgi jaunieši dzejoļos meklē un uztver tieši ritmu un valodas plūdumu, taču tajā pašā laikā –
jo savdabīgāks bija dzejolis, jo uzskatāmāk pamanīju, ka bērni ir ieinteresēti saprast, kāpēc tas ir šāds.
Tāpēc gribot negribot nākas palikt pie secinājuma, ka iestagnējusī domāšana par to, kas ir/nav dzejiski, mīt manī, un es varu būt tikai pateicīga, ka šīs grāmatas dēļ to pamanīju.
Kas no grāmatas mums visvairāk “aizķērās”:
- “Brokastu dzejolis”
"[…] Karotes kā zobeni
uzveic putras briesmoni." - “Klepus un krekšķis” ilustrācijas
Ieva Melgalve, Elizabete Lukšo-Ražinska – “Emī un Rū. Robota sirds”
(“Tuta Media”, ilustrējusi Guna Poga)
Pie grāmatas atgriezāmies jau kā pie sena un labi pazīstama drauga, jo “Emī un Rū” pirmo sezonu bijām visi kopīgi noskatījušies arī TV. No vienas puses, tas situāciju atviegloja, jo mēs visi jau zinājām, kas ir Palauzis, kā tas izskatās utt., u. tml., turklāt varējām trenēt atmiņu, mēģinot atcerēties, kā katrs “Čimpiņ-Rimpiņ” aģentūras uzdevums jāatrisina. No otras puses, tas situāciju sarežģīja, jo bērni gribēja skriet lasīšanas ātrumam pa priekšu, un uzmanību noturēt bija grūti. Par ko man personiski jo liels prieks – salīdzinājumā ar seriāla tekstu
grāmata uzrakstīta labā, literārā valodā, seriālā atainotos notikumus papildinot ar tēlu iekšējām pārdomām un citiem “gardas” literatūras priekšnoteikumiem.
Kas mulsinoši – lasot grāmatu, nekādi nevarēju un joprojām nevaru saprast, uz kurieni tas viss kust. Šķiet, seriāla un grāmatas autoru kolektīvam likās, ka vienkāršais uzstādījums “vienā nodaļā jāatrisina viens uzdevums” ir pārāk elementārs, tāpēc stāsti pamazām sāk formēties uz kāda lielāka virsuzdevuma atrisināšanu. Taču veids, kā informācija tiek pasniegta, liek bažīties, vai tikai autori paši nav aizmirsuši izdomāt, ko tad beigu beigās ar grāmatu grib lasītājam pateikt. Tomēr, kā Emī un Rū mums māca – neskriesim notikumiem pa priekšu un gaidīsim grāmatu sērijas otro daļu, lai noskaidrotu, vai manām bažām ir vai nav kāds pamats.
Kas no grāmatas mums visvairāk “aizķērās”:
- absolūta pārliecība, ka visas nesaprašanas var atrisināt, vajag tikai būt ļoti vērīgiem;
- visas nebūšanas iespējams uztvert arī kā uzdevumus.
Marts Pujāts – “Ej nu ej”
(“Liels un mazs”, ilustrējusi Lāsma Pujāte)
Gluži tāpat kā ar grāmatiņu “Mammas dzejoļi”, arī šo bērni piespieda lasīt vienā rāvienā un piegājienā, rātni sēžot man blakus un klausoties dzejoļos. Manuprāt, lielākā grāmatas vērtība ir tajā jaušamais aicinājums bērniem mēģināt radīt dzeju pašiem. Mani neatstāja un neatstāja doma, ka grāmatas dzejoļi rakstīti ar “bērna muti”, reflektējot par visu un jebko, kas ienāk prātā, un aicinot grāmatas lasītāju piedalīties kādā savdabīgā mūsu kolektīvās / grāmatas autora / katra individuālās iztēles gleznas radīšanā, un tas ir ārkārtīgi daudz.
Kas no grāmatas mums visvairāk “aizķērās”:
- dzejoļus var (un vajag) rakstīt par jebko un jebkādā vecumā;
- un, lai arī suns mums līdzās neuzradās, dzejoļa pavadībā mēs devāmies lielajā izgājienā pa Liepājas Ziemeļu molu, lai apskatītu spilgti oranžo BĀKU, par kuru arī mūsu mīļākais dzejolis grāmatā:
Foto: Rasa Bugavičute-Pēce
"bija jau mazliet slidens, bet tas nekas
baltais sunītis mūs veda un veda
līdz nonācām kraujas malā
kas slējās no zilgana māla
suns noveda lejā pie jūras
pa slideno Taku
un rādīja mums to -
skaisto, šķībo, miglā ievīstīto
BĀKU.
bet pats viņš tad nostājās kraujas augšā
un skatījās jūrā, kā jūra rāmi nedara neko
skatījās caur baltajām pinkām
skatījās un tūlīt ar nozuda skatam
balti pinkainais suns
mēs gājām, un it kā no pakalniņa
balts suns mums pievienojās
balts suns ar baltām pinkām
pinkām pār acīm
viņš apošņā mūs
un sāk mūs vest pa taciņu
peļķēs vizēja ledus, bet tas jau nekas"
Inga Žolude – “Pirmo reizi uz Zemes”
(“Liels un mazs”, ilustrējis Krišs Salmanis)
Arī šo grāmatu lasīju kopā ar bērniem, lai gan skaidrs, ka tik mazi cilvēki nav gluži īstā grāmatas mērķauditorija. Taču, ja jau mūsdienu bērni spēj skatīties multfilmas par visādiem pasaules brīnumiem, kāpēc gan lai viņi neuztvertu arī sarežģītākas grāmatas? Un uztvēra. Viņi – tiešā vīlē kā par citplanētieti, kurš atceļojis uz Zemi, lai iepazītu mūs; es – krietni vien pārnestākā nozīmē, domājot par parastu zēnu, kurš var justies apkārtējiem svešs, jo no visiem atšķiras. Pārāk daudz visa kā pasaulīga virmo ap grāmatas galveno tēlu, lai es patiešām ticētu, ka viņam te, uz Zemes, viss ir pirmreizīgi jauns, un tas ir labākais, ko grāmata sniedz. Atgādinājumu, ka
konkrētās dzīves situācijās katrs no mums jūtas kā citplanētietis, kurš pirmo reizi nonācis uz Zemes, un tieši savās atšķirībās mēs esam neticami vienādi. Fantastisks paradokss.
Kas no grāmatas mums visvairāk “aizķērās”:
- "Visu gaismu, ar kuru sastopos, es krāju savā… sirdī. Krūškurvī man ir ierīkota tāda dārgumu lādīte – to sauc sirds. Tur saiet visa gaisma, kas atstarojas no manis paša izdalītās gaismas."
Kopsavilkumā pie tā tad arī jāpaliek. Lai krājas bērnu literatūras gaismas darbi mūsu katra dārgumu lādītē, ko sauc SIRDS, un viss labais, kas izlasīts, lai no mums staro uz citiem. Veiksmes visiem autoriem Laligabā! Bet vēl jo vairāk – lasītāju dārgumu lādīšu iekarošanā.
