Kultūras ziņas

Labs kino nav garlaicīgs kino

Kultūras ziņas

"Kara piezīmes" par informācijas karu

"Meža meitu" likteņstāsti

Skaudrie «meža meitu» stāsti - grāmatā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Klajā nākusi Sanitas Reinsones dokumentālās prozas grāmata „Meža meitas”. Tā veltīta Latvijas sievietēm, kas pēc Otrā pasaules kara tieši vai netieši bija iesaistītas nacionālo partizānu kustībā, un savu patvērumu bija atradušas mežā. Viņu dzīve ir līdz šim vēl neizzināta Latvijas vēstures lappuse. Grāmatā apkopoti 12 sieviešu stāsti.

„Šai tēmai es pievērsos savas ģimenes vēstures pētniecības rezultātā. Jo, pētot radu rakstus, atklājās, ka ir bijuši cilvēki mežā, sievietes, bērni…” – stāsta grāmatas autore Sanitu Reinsoni, kura strādā par pētnieci Literatūras, folkloras un mākslas institūtā.

Diemžēl Sanitai Reinsonei arī pēc padziļinātas pētniecības savas ģimenes stāstu līdz galam neizdevās atšķetināt. Viņai zināms, ka mežā vairākus gadus dzīvoja viņas radu ģimene – jauns pāris Donats un Malvīne Sprukuļi, un ap 1950.gadu Viļakas apkārtnes mežos viņiem piedzima meitiņa. Neilgi pēc tam viņi abi tika nošauti, bet bērns – pazuda bez vēsts. Līdz pat šai dienai nav izdevies neko uzzināt par šī bērna likteni:

„Šī grāmata ir veltīta viņiem – Donatam un Malvīnei Sprukuļiem un viņu mežā dzimušajai, bezvēsts pazudušajai meitai”.

Ģimenes vēstures samezglojumi Sanitai Reinsonei deva impulsu daudz plašākam pētījumam. Viņa pievērsās līdz šim neizzinātai tēmai – proti, Latvijas sieviešu likteņiem, kuras pēc Otrā pasaules kara savu patvērumu bija atradušas mežā un tieši vai netieši bija iesaistītas nacionālo partizānu karā.

Kopumā grāmatā apkopoti 12 sieviešu stāsti no dažādām Latvijas vietām:

„Tas bija arī ārkārtīgi emocionāls pētījums. Bija naktis, kuras es nevarēju pēc intervijām gulēt, man murgos rādījās dzirdētais, varētu teikt, ka es murgos pati izdzīvoju šīs dzirdētās pieredzes. Tās ir skarbas un traģiskas pieredzes, taču nevar teikt, ka grāmata kopumā ir traģiska, jo visas šīs sievietes ir ļoti garīgi stipras un spēcīgas,” secina autore.

Daļa no sievietēm darbojās aktīvajās partizānu grupās, viņām bija segvārdi, piemēram, Melnā jātniece, Kaija, Lucija, un viņu dzīve bija ļoti bīstama un dinamiska.

Tomēr lielākā daļa sieviešu mežā bija devušās līdzi saviem dzīvesbiedriem vai citiem radiniekiem, un dzīvoja kā civilistes, veicot saimniecības darbus. Lai arī mežā bija bīstami, tas tomēr bija drošāk nekā mājās, kur viņas varēja tikt pakļautas čekas teroram:

„Dzīvojot pirmajos padomju gados, viņas izjuta šo čekas teroru, un mežs bija tā kā vienīgais glābiņš, kurā viņas redzēja patvērumu. Tā bija klusa nelegālā dzīve, bet, neskatoties uz to, mežā, protams, notika vajāšanas, apšaudes”.

Lielākā daļa no sievietēm tika sagūstītas kaujas vai aplenkuma laikā, dažas no viņām izgāja no meža un pieteicās pašas, un 1949. gadā piedzīvoja izsūtīšanas.

Meža meitu ikdienu ļoti labi raksturo grāmatas vākam izvēlētā vāka fotogrāfija, kurā redzama Vidzemes mežos dzīvojošā Dzidra Leimane, vasaras teltī uz prīmusa gatavojam ēdienu.

12 sieviešu – meža meitu stāstus, ko pierakstījusi Sanita Reinsone, grāmatā papildina arī Okupācijas muzeja vēsturnieces Ineses Dreimanes komentārs par šiem stāstiem no vēstures viedokļa.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti