“Mūsu sarunas galvenokārt bija par to, kas notiek Rakstnieku savienībā, un tādas sievišķīgas,” Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” atklāj Lija Brīdaka.
“Viņa man, piemēram, mācīja to, kas vēlāk arī parādās dzejoļos, kā lūpas jātur, lai būtu seksapīli, un nevis tādas šauras un sakniebtas, bet, lai būtu sievišķīgi, lai būtu iekārojami. Un par tērpiem mēs runājam diezgan daudz. Un vispār par mīlestību kā tādu un apspriedām visu, kas tur arī notika mūsu vidē intīmajā sakarā blakus tām sabiedriskajām pārrunām," turpina Brīdaka.
“Mani kopā ar Montu saveda diezgan prozaisks liktenis. Mums piešķīra dzīvokli vienā no Tirzas ielas jaunceltajiem namiem. Tur uzcēla veselu tādu kompleksu. Viņa ar citiem ne tā, bet ar mani, jāsaka, viņa ļoti satuvinājās. Bija pat tā, ka viņa atnāca mājās no darba, viņa laikam toreiz strādāja [žurnālā] "Bērnība", un, ja es biju mājās, tad viņa ienāca pie manis un tā arī palika uz visu vakaru. Jo viņa pie sevis tādu ciemošanos nerīkoja,” stāsta Brīdaka. “Es to viņas nepraktiskumu gribu uzsvērt. Viņa bija diezgan neiekārtota tajā savā vienistabas dzīvoklī, un viņa tikai kafiju vārīja, un pati neko daudz negatavoja. Reiz aizdambēja izlietni, jo viņa visus biezumus, protams, arī tur lēja.
Bet, kad no kuģa ieradās viņas toreizējais, nu tāds ļoti tuvs sirdsdraugs, mīļotais cilvēks, tad viss pārvērtās. Viņa jau iepriekš, zinādama, ka viņš iebrauks, ar mani apsprieda, ko viņa mainīs dzīvoklī, kādus ziedus pirks, kādas pusdienas gatavos un kā pati ģērbsies. Un tas viss bija pilnīgi cita dzīve, un tad viņa pie manis neparādījās vairs tajā laika posmā.”
Kā jums šķiet, vai viņa kādreiz dalījās ar jums savās pārdomās vai kaut kādā nelielā rūgtumā, ka viņa varbūt nav gluži tik ļoti zem prožektora kā varbūt citi kolēģi?
Lija Brīdaka: Vienkārši tā izmeta pa kādai replikai, ka to jau atkal nesapratīs, to jau atkal neuztvers. Un tā. Viņa arī nemēdza daudz lasīt jau gatavus dzejoļus priekšā. Bet viņa runāja par to, ko viņa raksta. Tā bija viņas dzīve, viņa iepriekš man daudz ko izstāstīja, un pēc tam es to lasīju dzejoļos.
Toms Treibergs: Ja mēs runājam par Montu, mēs varētu sākt ar pašu sākotni, ar to, kā jūs ar viņu iepazināties.
Viņa bija ļoti atvērts cilvēks. Atvērts draudzībai, mīlestībai, sadarbībai. Viņa visu laiku bija sabiedrībā un visu laiku ar cilvēkiem kontaktējās. Un jāsaka,
kaut gan viņa bija no vecākās paaudzes un karu izgājis cilvēks, viņas draudzība vairāk bija ar jauno paaudzi.
Viņai tas viss vienmēr bija ļoti interesanti, daudz interesantāk nekā savas paaudzes pieredze.
Un jāsaka arī, protams, ka tad, kad Monta bija tajos Augstākajos literatūras kursos 60. gados Maskavā un no turienes atgriezusies, tā krasāk tomēr literatūrā tas lūzums iezīmējās, pat drusciņ ar tādu skandāla piegaršu. Viņas cīņu biedri, kara biedri un pat ļoti visam arī atvērtā un
arī moderni domājošā Mirdza Ķempe mazliet tā kā smīkņāja, nu jā, Monta jau tagad ir moderna. Un šis viņas modernisms tika tā drusku apsmaidīts, ne ļauni, protams.
Es gribēju pajautāt par Maskavas Augstākajiem literatūras kursiem, tas taču tomēr arī prasīja zināmu rocību, lai varētu dzīvot un studēt Maskavā.
Tas bija daudziem liels ieguvums, divi gadi - vai citam vairāk - Maskavā, un tur bija lielas stipendijas. Tam laikam lielas, pāri simtam rubļu. Monta jau vienmēr bija diezgan izklaidīga un viņa, piemēram, vienā reizē saņēmusi vienā mēnesī stipendiju, to nejauši nolaidusi pa vadu zemē uzreiz visu. Nejauši, ar atkritumiem it kā.
Vispār jāsaka par Montu, ka viņa dzīvoja it kā citā pasaulē, nereālā, bet ļoti reāli apzinājās sabiedrībā notiekošos procesus.
Svens Kuzmins: Sakiet, lūdzu, kad Monta atgriezās no Maskavas pēc saviem diviem gadiem, ieguvusi jaunus draugus, vai bija sajūta, ka viņa ir arī kaut ko no turienes ievedusi Latvijas literatūras vidē, importējusi kaut kādas jaunas idejas dzejā?
Sarunu līmenī, protams, viņa dalījās, ka viņai šķita interesanti jaunie rakstnieki, ko toreiz ar tādu Hruščova stilistiku nosauca par "maļčikiem". Bet, ka viņa kaut kur rakstītu tādus rakstus plašākus vai kaut kā oficiāli par to runātu, - tā nebija, tikai starp draugiem.
Viņa, piemēram, arī ļoti labi sapratās ar Māri Čaklo, kurš toreiz skaitījās viens no moderni domājošiem un rakstošajiem dzejniekiem. Protams, arī ar Ziedoni, ar visiem. Un viņai bija svarīgi, kas notiek, jo viņa arī kā tāda māte rūpējās par to, lai visās iestādēs būtu tādi, kā toreiz teica, savi cilvēki. Piemēram, mani viņa par katru cenu iebīdīja izdevniecībā strādāt. Tev tur ir jāiet, jo citādi tur ieliks kaut ko no Preses komitejas, un tas būs traki, un tad nevarēs izdot grāmatas un tā.
Viņa nekādā gadījumā nebija nekādi pretvalstiski noskaņota vai kaut kādas tādas idejas paudu, bet viņa gribēja, lai tajos apstākļos pietiekami izpaustos mūsu nacionālās intereses, mūsu cilvēcīgās intereses,
viss progresīvais, lai mēs būtu atvērti pasaulei.
Tad viņa kopa literāro vidi?
Jā, viņa piedalījās, viņa nekad ne par kādiem amatiem pati sev nedomāja un negribēja, un nekur viņa nebija nekādos amatos, tā nebija viņas stihija.
Kā jums šķiet, ko mūsdienu autori varētu mācīties no Montas dzejas, kas viņiem varētu kalpot par impulsu, kāpēc būtu nozīmīgi, lai mēs viņu neaizmirstam šodien?
Pārāk bieži Monta netiek pieminēta, bet tomēr acīmredzot viņas dzejoļus lasa, un tie ir atklājums šodienas jaunajiem. Jo Monta bija aizmirsta kādu laiku, viņi to nebija dabūjuši, bet tagad ir modusies interese par viņas daiļradi un jaunajiem tas ir atklājums. Es domāju, ka viņi arī to pieņem un uzņem, jo viņas dzejoļi ir moderni, mūsdienīgi. Tikai, manuprāt, atšķirība ir tā, ka
Monta dzejoļos bija ielikusi visu sevi, savu dzīvi, savu būtību un tā diezgan nepastarpināti tiešā tekstā.
Bet šodienas dzejā vairāk ir tādi asociatīvi iespaidu atainojumi, notiek it kā tāda slēpšanās aiz dzejas rindām. Bet Montai tas viss bija izlikts. Un tas viņai vispār bija raksturīgi.