Toms Treibergs: Ar ko tu tagad nodarbojies, kāda ir tava ikdiena, kas tev uz darba galda, kas – plānotājā?
Andra Manfelde: Plānotājā man ir sarakstīts čupu čupām viss kaut kas, bet tā īsti es neko daudz nedaru, jo man ir bērni, un es pakārtoju viņiem savu dzīvi, it sevišķi tagad, vasarā. Dienas kārtībā katru dienu – jūra. Es dzīvoju ļoti skaistā vietā. Paldies dzīvokļa saimniecei, kura atļāva man tur būt. Kad es izeju uz ielas, tā, protams, ir ne jau kaut kāda iela, bet Eduarda Veidenbauma iela. Es eju, starp divām baznīcām vēl ir tirgus, tad pa Rožu ielu un tad ir jūra. Ļoti skaisti tas ir.
Liepājā.
Liepājā. Pirms tam, kad dzīvoju Karostā, man vienmēr teica, ka esmu no Liepājas. Es teicu – nē, nē, es neesmu nekādā Liepājā, es esmu Karostā, Liepāja – tas ir kaut kas cits, un man vispār Liepāja nepatīk. Tagad es dabūju pārsteigumu, jo es nezināju tādu Liepāju. Tas ir mazliet proletariāta rajons. Tur ir dzīvojis gan Zigmars Liepiņš, gan Freimanis… Visi tur ir dzīvojuši, izrādās.
Tu pieminēji, ka pakārto savu dzīvi bērniem. Runājot par tavu dzejoļu krājumu un tajā izstāstītajiem stāstiem – tur tā "pakārtošana" nebija gluži dzīves pakārtošana bērnu dēļ, bet darba dēļ. Vai es pareizi to secinu?
Cilvēkiem galvenais bija darbs. Nebija izvēles, jo tas bija kolhozu laiks un arī izsūtīšanas, tad pēc tam Staļina laiki. Tās burtiski bija klaušas. Vīri pārsvarā bija nodzērušies, sievām pa dienu jābūt kolhozā, vakarā – savs dārzs. Tas bija ļoti smagi. Es domāju, lielākā daļa 70. un 80. gados tā arī dzīvoja. Lai gan mums tas galds bija bagātīgāks, nebija mums jāēd zilās vārnas. Mums no laukiem parasti bija pilni grozi.
Bet darbs bija ļoti smags. To es tikai tagad saprotu, kad atskatos. Tad es biju tā kā tāds sienāzītis pļavā, mani neviens pie darba nelika, jo nebija dižas jēgas.
Un pēc tam – tad, kad jau bija jēga –, vai tu arī dabūji nogaršot garozu no tā, ko nozīmē iet pie darba un tamlīdzīgi. Vai arī tad tev jau bija skola…
Tad sākās 90. gadi un mani nelabie piedzīvojumi. Pēc tam es biju ''lietišķajos'' (Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola, tautā saukta par "lietišķajiem" – red.), un tur es dabūju... tur mani izmācīja par strādnieku. Tā, kā es esmu strādājusi ''lietišķajos'', es nekad vairs neesmu strādājusi. Tad man likās, ka tas ir par daudz un tas nav vajadzīgs. Jo tajā laikā bija arī formas mācība, vajadzēja ar velci, ar krāsām visu darīt, visu ar rokām. Divus gadus bija tikai skola – četros tā beidzās un pēc tam vakarā strādā, sestdienā, svētdienā strādā. Tur es iemācījos sevi disciplinēt – kad ir darbs, tas ir jāpabeidz; kad apsoli, tad ir jāizdara. Mums tur bez žēlastības nāca komisija. Nebija tā, ka tev ir slimības lapa vai vēl kaut kas. Mēs naktīm sēdējām un strādājām, un tas man daudz ko ir devis. It kā cita joma, bet tur es iemācījos. Bet ar zemes darbiem – es tikai šogad mācos. Man ir pētersīļi, majorāns, viena roze. Man tā sevišķi neveicas, es nesaprotu. Manai mammai ļoti patīk, draudzenei patīk – viņām ir tie "zaļie pirkstiņi" –, bet man tā nesanāk.
Kā tev [krājuma "Poēma ar mammu"] dzejoļi sakārtojās? Vai tur ir darbi, kuri ir vienlaidus ritumā tapuši un tad ir kaut kas no iepriekšējiem periodiem? Kā tu sakomponēji stāstījumu?
Es rakstīju trīs posmos; pirmais bija kā zibens no debesīm, kad es sapratu – jā, es gribu šādi. Pirms tam man likās, ka varbūt [vajag] rakstīt prozu. Man patika armēņu tautības rakstnieces Narinē Abgarjanas "No debesīm nokrita trīs āboli", viņa par saviem laukiem uzrakstījusi, par izmirstošo ciematu. Man likās, kas es arī gribētu kaut ko tādu – sirsnīgu. Tad es sapratu, ka man ir viensēta, nav tie darbojošies personāži. Tad man sanāktu tikai "kājas sildīju rasā" – tas klasiskais, kas jau mums te ir bijis. Vienā mirklī es sapratu, ka varu rakstīt garos dzejoļus. Es ļoti aizrāvos, uzrakstīju kādus septiņus un sūtīju izdevējai Dacei Sparānei. Viņa tā kā mazliet ieturēja pauzi. Es sapratu, ka kaut kas nav īsti kārtībā, bet pati nevarēju pateikt – kas. Jo es septiņus gadus, varētu teikt, vispār dzeju nerakstīju, tik divi pārpratumi bija gadījušies.
Kas tāds, kas tev pašai nepatika?
Es biju pārāk pļāpīga, pārāk prozaiska. Tad pagāja gads, un man radās tie dzejoļi, kas ir [grāmatas] otrā daļā pārsvarā – tiešā runa, kur Lidija, Kārlis, citi varoņi runā no sevis. Man likās – nu tik būs, nu būs gatavs, bet kompozīcija bija pavisam bēdīga. Aizsūtīju atkal izdevējai, viņa teica – lai vēl noguļas. Es pati jutu – it kā mēģināju stiķēt kopā, bet kaut kas nestrādāja. Šajā pavasarī es domāju, ka jāsaņemas, jāpārlasa, kas man tur notiek. Es pārlasīju, un piepeši mājās, ar visiem bērniem (tad gan vēl mazais gāja uz skolu un man bija brīvāka diena) sāka rakstīties iztrūkstošie puzles gabali, bez kuriem es nevarēju salikt.
Es uzrakstīju septiņus astoņus dzejoļus un viss salikās pa vietām kā nomērīts. Es skaidri zināju, ar ko sākas, ar ko beidzas. Pirms tam bija tā: it kā lielā lego kastē rakņājies un skaties – o, šitais labi, šitais ne, varbūt metu ārā.
Kādus trīs četrus es gan izlidināju laukā.
Tu varētu nedaudz vairāk pastāstīt par galvenajām trim sievietēm – Augusti, Lidiju un otru Lidiju. Protams, kas tas ir neiespējami tādā sašaurinātā formātā, bet varbūt tu vari pamēģināt paskaidrot viņu ciešu sasaisti ar to, kas tev viņas bija un ir arvien.
Es sākšu ar tādu likteņa paskaidrojumu, kas varbūt grāmatā nenolasās – kāpēc tieši tās mājas un kāpēc tieši vēl viena Lidija. Bija tā, ka manu vecotēvu ar ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Manu mammu arī – tajā laikā viņai bija divarpus gadiņi. Kad viņi atgriezās, viņi atgriezās pie manas vecmāmiņas māsas Lidijas. Bija tie smagie gadi, un mana mamma izvēlējās palikt dzīvot nevis ar ģimeni, ko viņa vēlāk tomēr nožēloja, jo jutās sveša, bet dzīvot pie mammas māsas, kuru sauc Lidija un vecmāmiņas Augustes (tā ir mana vecvecmāmiņa). Kuldīga bija pavisam tuvu, man šķiet, 20 kilometri, un katru mīļu brīdi, katru piektdienu vai sestdienas rītu es braucu uz laukiem. Es visus brīvlaikus tur pavadīju. Tās ir manas, es gribētu teikt, pirmās mājas. Mamma man stāstīja, ka, tikko kā es piedzimu, viņa mani aiznesa uz turieni, uz Kalniešu mājām. Savu vecmāmiņu (viņai seši bērni, no kuriem viens palika Sibīrijā) es diezgan maz esmu satikusi, jo viņa ļoti slimoja pēc Sibīrijas. Es uzaugu tajos laukos, tā ir mana bērnības sala.
Auguste ļoti pļāpīga bija, runāja vienā gabalā.
Kad man reiz prasīja, kur es dabūju tādu valodu, – to man Vija Artmane prasīja, kad es biju uzrakstījusi sakarīgu pasaku, saņēmu apbalvojumu un varēju aizbraukt uz Kopenhāgenu pirmajā ārzemju ceļojumā –, es pēc tam par to sāku domāt un sapratu, ka to man Auguste ir ierunājusi.
Pirms vēl es mācēju lasīt, viņa ar mani, man šķiet, stundām ilgi pļāpāja. Vēlāk es uzzināju, ka viņa arī ar manu mammu pļāpāja. Viņa [Auguste] bija ļoti runātīga un arī ļoti interesanti izskatījās. Mammas bērnībā viņa izskatījās gandrīz tāda pati kā manā bērnībā, lai gan tur ir 26 gadi pa vidu – to es arī ierakstīju.
Auguste jau bija mūžībā aizsaukta, [kad] mēs ar Lidijas tanti vakaros spēlējam dambreti un "cūkas", un viņa gāja pie darbiem, es vazājos apkārt. Mēs bijām divas draudzenes, lai gan viņa bija pilnīgi savādāka nekā es. Viņa bija smalka, bet laukos dzīvoja. Lidijai vienmēr bija svarīgi visi apsveikumi – Jaungada (Ziemassvētku nebija tajā laikā), jubileju – viņa bija diezgan manierīga. Viņas ir mani, es pat nevaru teikt – uzaudzinājušas… Es savā vaļā tā kā tāds dabas bērns tur biju.
