Baiba Vaska ir viena no atzītākajām seno rotu un ornamenta speciālistēm Latvijā. Divas viņas iepriekš publicētās akadēmiskās monogrāfijas par šo tematu ir kļuvušas par bibliogrāfisku retumu un vairs nav nopērkamas. Jaunā grāmata ir vairāk populārzinātnisks, apkopojošs pētījums. "Laika posms, kas ir aptverts, ir milzīgs, no bronzas laikmeta, kas sākās pirms mūsu ēras, līdz 18. gadsimta vidum, kad sākās jau klasiskās etnogrāfiskās lietas," stāsta autore.
Grāmata sākas ar hronoloģiski senāko periodu, kad autore aplūko mūsdienu Latvijas teritorijā dzīvojošo sentautu un etnisko grupu – kuršu, zemgaļu, latgaļu, lībiešu, vendu un skandināvu – rotas un ornamentu.
Redzams, ka dominējošie motīvi rotās ir trijstūris ar vaļēju pamatni, ko mēs mūsdienās dēvējam par Dieva zīmi, divi sakrustoti kāsīši, ko šodien saucam par Jumi, kā arī svastika, mūsdienās dēvēta par Pērkona zīmi.
Kā uzsver Baiba Vaska – visi šie nosaukumi pamatā nāk no dievturiem un Ernesta Brastiņa 20. gadsimta sākumā, bet kā šie simboli patiesībā savulaik saucās un ko tie nozīmēja, to noskaidrot diez vai vispār ir iespējams:
"Tagad ļoti modē ir latviešu spēka zīmes, bet tie tomēr ir mūsdienu simboli. Šo lietu nevajadzētu jaukt. Nav iespējams pierādīt, ko tie savulaik ir patiešām simbolizējuši, jo ir par daudz laika starpā.
Nav arī nekādu pierakstu, mēs nezinām nosaukumus šiem senajiem ornamentu motīviem, kas ir dominējuši līdz vācu ienākšanai savā laikā, kas atnesa jaunas tradīcijas no Rietumeiropas."
Grāmatas nodaļām par sentautu rotām seko Livonijas laiks, kad rotās parādās kristietības ietekme. Baiba Vaska skaidro: "Livonijas periodā izteikti dominējoši bija šie Marijas kultam veltītie uzraksti uz saktām. Te var redzēt – "Ave Maria". Šis ir 14., 15. gadsimts, kad ir Marijas saktas, tāpat saktās parādās kādreiz arī krustiņi un zvaigznes simbols, kas arī nāk no kristietības. 16. gadsimtā sāk dominēt cits uzraksts uz saktām – "Verbum Domini manet in aeternum", kas nozīmē – "Dieva vārds ir mūžīgs". Tas ir rakstīts ar renesanses antiqua stila uzrakstiem. 16. gadsimtā arī pilnībā nomainās ornaments. Tas ir gan uz saktām, gan uz vainagiem, un sāk atgādināt jau mūsu pierasto ģeometrisko etnogrāfisko ornamentu."
17. gadsimta sākumā rotās parādās gravēti augu un ziedu motīvi, piemēram, saktas ar arabeskas lapiņām, olīvkoku lapu atdarinājumiem un papagaiļu motīvu, bet 17. gadsimta vidum ir raksturīgas ļoti izteiksmīgās burbuļsaktas. "Tās kļūdaini tiek spraustas pie Vidzemes etnogrāfiskā tērpa, bet to īsti nevarētu darīt, jo tas ir 17. gadsimta vidus, tie ir zviedru laiki, un izskatās, ka tās ārpus šī 17. gadsimta neiziet. Es pieļauju, ka tās beidzās līdz ar mēri, kas 17. gadsimta beigās plosījās Vidzemē. Tās ir ļoti iespaidīgas un krāšņas, tām ir vairāki veidi – ar kroņiem un burbuļiem pa starpu, tad ir ar avenītēm, kā es tās saucu, – tie ir tādi jocīgi, pumpaini burbuļi, kas parādās kroņu vietā, tad burbuļsaktās parādās arī stikla akmeņi," stāsta Vaska.
Rotas ir ļoti nozīmīga kultūras mantojuma daļa, jo tās atspoguļo gan sava laika amatniecības līmeni, gan tirdzniecības un kultūras sakarus ar citām zemēm, gan mākslas attīstības virzienus un vēl ļoti daudzus citus lielo vēstures norišu iespaidus uz mūsu reģionu. Baiba Vaska savā grāmatā senās rotas tiešā un pārnestā nozīmē likusi zem lupas, lai sniegtu izsmeļošu skaidrojumu par to izcelsmi, attīstību un nozīmi.
Grāmatas "Senās rotas un ornaments Latvijā" atvēršanas svētki būs trešdien, 25. janvārī, Nacionālajā vēstures muzejā.
