Šausmu žanrs latviešu literatūrā nav ļoti plaši pārstāvēts. Bet tie autori, kuri ir pievērsušies šausmu literatūrai, pēc Bārbalas Simsones domām, dara to ļoti augstvērtīgi.
„Aleksandrs Grīns ir rakstījis šausmu stāstus un Vladimirs Kaijaks rakstīja šausmu stātus, var teikt, tā vairāk pievērās šim žanram. No mūsdienu rakstniekiem Guntis Berelis ir rakstījis ļoti iedvesmojošus šausmu stāstus un turpina to darīt,” stāsta literatūrzinātniece Bārbala Simsone.
Runājot par jaunākajām tendencēm, Simsone piemin konkursu, kurā varēja iesūtīt fantāzijas, zinātniskās fantastikas vai arī šausmu stāstus.
„Ļoti īpatnēja tendence ir tā, ka šausmu stāstu bija izteikti maz un tie arī neguva lielu atzinību,” atklāj zinātniece.
Nacionālajā teātrī iestudēta izrāde “Ezeriņš”, kas tapusi, izmantojot amerikāņu šausmu žanra klasiķa Edgara Alana Po tradīciju turpinātāja, latviešu rakstnieka Jāņa Ezeriņa noveles. Bārbala Simsone uzskata, ka būtu interesanti, ja rakstnieki pievērstos šausmu žanram, ņemot vielu saviem stāstiem no Latvijas šodienas.
„Lai viņi ņem no šeit un tagad, un tad mēs varētu ļoti labi ar šiem stāstiem identificēties, jo svarīgi šausmu žanrā ir, lai lasītājs spēj sevi identificēt ar varoni, tad viņš arī var efektīvi nobīties,” turpina Simsone.
Pētniece stāsta, ka pati esot lasījusi grāmatu pie ieslēgtas gaismas un cilvēku klātbūtnē, jo bijis bail.
„Grāmata patiesībā nobiedē efektīgāk, jo filmu jūs izslēdzat, bet no grāmatas jūs tik viegli netiekat vaļā,” skaidro Simsone.
