Literatūre

«Literatūre 2» 7. sērija. Ieva Melgalve un Marģeris Zariņš

Literatūre

Literatūre

«Literatūre 2» 8. sērija. Kārlis Vērdiņš un Gunars Saliņš

Satikšanās ar Gonku. Kārļa Vērdiņa atmiņas par Gunaru Saliņu

Gunara Saliņa dzejoļus pirmoreiz lasīju, kad 1998. gada Jauno autoru seminārā Jānis Elsbergs norādīja uz kādu grāmatu ar plāniem, baltiem vākiem, kas gulēja uz Akuratera muzeja grāmatu galda starp citām un teica: "To vajag izlasīt, tā ir laba." Paklausīju viņu un nopirku Saliņa izlasi "Satiksimies Miglas krogā pie Melnās saules" (1993). Grāmatas lasīšana izvērtās par lielu pārsteigumu.

Pie Latvijas Televīzijas skatītājiem atgriezies raidījums “Literatūre” – astoņās epizodēs Marta Selecka un Gustavs Terzens ceļo literatūras pasaulē, tiekas ar mūsdienu literātiem un caur tekstiem – arī ar aizgājušo laiku rakstniekiem. Ceļojums turpinās sabiedrisko mediju portālā LSM.lv – te “Literatūrē” satiktie autori ved lasītāju pa savu domu un atmiņu takām.

Izrādās, kaut kur pasaulē ir tāds dzejnieks, kurš raksta tieši tā, kā man patīk: spilgti, tēlaini, jutekliski, dažbrīd zobgalīgi, dažbrīd dramatiski, bet nekad – garlaicīgi. Šajā izlasē bija 100 dzejoļi no trimdas apgādā iznākušajiem dzejoļu krājumiem "Miglas krogs un citi dzejoļi" (1957), "Melnā saule" (1967) un "Satikšānās" (1979). Šo grāmatu es pārlasīju daudzas reizes, un drīz vien varēju teikt, ka Gunars Saliņš ir mans otrs mīļākais latviešu dzejnieks blakus Erikam Ādamsonam.

2000. gadā, kad kopā ar Māri Salēju sastādījām almanahu "Dzejas diena", lūdzām dzejoļus arī Saliņam. Biju ļoti priecīgs, kad atnāca viņa vēstule no Amerikas ar jauniem dzejoļiem, taču drīz vien tai sekoja nākamā, kurā dzejnieks paziņoja, ka visi atsūtītie dzejoļi ir vāji un tāpēc tos izmantot nedrīkst.

Sarakste turpinājās, un beigās dzejoļu publicēšanai dzejnieks vairs šķēršļus nelika.

Un jau 2001. gada aprīlī, kad pirmo reizi biju Amerikā, man bija tas gods Gunaru un Jautrīti Saliņus satikt personīgi. Izkļuvis no lielās lidmašīnas Ņujorkas Kenedija lidostā, ilgi gājis pa garajiem, ļaužu pārpilnajiem lidostas gaņģiem, cauri pasu kontrolei un bagāžas karuseļiem, es, pie izejas starp gaidītājiem beidzot ieraudzījis Gunaru un Jautrīti, aiz prieka metos viņiem klāt, un mēs apskāvāmies. Un tikai pēc tam pamanīju, ka Gunars tur rokās mazmazītiņu lapiņu, uz kuras bija uzrakstīts mans vārds.

Sekoja brīnišķīga diennakts kopā ar Gonku (tā viņu sauca ģimenē) un Jautrīti, kad izbraucām cauri Manhetenai un vecajām, tolaik jau vairs neatpazīstamajām Elles ķēķa vietām un pēc tam nokļuvām viņu mājā Glenridžā, Ņūdžersijā,

kur kopā ar Gonku es līdz vēlai naktij dzēru "blakšūdeni" un klausījos viņa fantastiskajos stāstos par raibajiem piedzīvojumiem bēgļu gaitās Vācijā.

Nākamreiz es Glenridžas mājā pavadīju nedēļu 2007. gadā. Jau pirms tam, pateicoties literatūrzinātnieces un apgāda "Valters un Rapa" vadītājas Sigitas Kušneres iniciatīvai, biju sastādījis Saliņa rakstu pirmo sējumu (2006), pēc kura izdošanas viņš saņēma Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu latviešu literatūrā. Glenridžā es nedēļu strādāju dzejnieka arhīvā, kurā glabājās daudz aizraujošu materiālu ne tikai par Gonku, bet arī par Linardu Taunu, kura dzejas kopots izdevums ar Jautrītes atbalstu un līdzdalību iznāca 2011. gadā. Viņa pati šīs grāmatas iznākšanu vairs nepiedzīvoja, taču pēdējā dzīves gadā mēs bieži apmainījāmies e-pastiem, kuros viņa sūtīja gan materiālus otrajam rakstu sējumam, kurus bija pārrakstījusi no Gonkas grūti atšifrējamiem rokrakstiem, gan arī pārdomas par abu kopīgi pavadīto mūžu.

Šobrīd dzejnieka arhīvs ir pārceļojis pie nākamās paaudzes – Lara, Lailas un Lalitas Saliņiem, un tajā laiku pa laikam uzpeld arvien jauni vērtīgi materiāli.

Ticu, ka rakstu otrais sējums iznāks līdz Gonkas simtgadei – palikuši vien nieka četri gadi. Tajā tiks iekļauti gan dzejoļi no viņa savulaik sakārtotā, bet neizdotā agrīno dzejoļu krājuma "Neredzamais", gan arī brīnišķīgie R. M. Rilkes un citu autoru atdzejojumi, gan arī raksti par literatūru un recenzijas, kuros Saliņš atklājas ne tikai kā talantīgs dzejnieks, bet arī intelektuālis ar asu prātu, kas izteicis daudz vērtīgu spriedumu par 20. gadsimta latviešu literatūru un sabiedrību. Ticu, ka Gonkas darbi uzrunās jaunas lasītāju paaudzes arī nākotnē, un Ņujorka ar katru gadu desmitu kļūs arvien zaļāka un zaļāka, tieši tāda, kādu dzejnieks to iedomājās savā dzejolī.

"Literatūres" papildainas. Dzejolis "Dzejnieka sievai".
"Literatūres" papildainas. Dzejolis "Grāmatas atvēršana".

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti