Kā LTV raidījumā “Rīta Panorāma” pastāstīja muzeja direktore Antra Medne, divas dāvanas dzejnieka jubilejā jau sagādātas. “Pirmā no tām ir dzejnieka Aleksandra Čaka un viņa ģimenes piemiņas lietu grāmata – ļoti skaista, ar Katrīnas Vasiļevskas fotogrāfijām, kura iznāca gada nogalē. Tā vēsta par dzejnieka sadzīvi, ikdienas dzīvi, varbūt mazāk par dzeju, bet mēs runājam arī par viņu kā cilvēku, personību, arī par viņa ģimeni, tiem cilvēkiem, ar kuriem viņš ikdienā bija kopā,” stāstīja Medne. Savukārt otra dāvana ir jau veiktais kosmētiskais remonts dzīvokļa-muzeja telpās. Fotogalerijā muzeja lapā vietnē "Facebook" iespējams ielūkoties, kā Čaka dzīvoklis izskatās pašlaik.
Kad tas atkal būs atļauts, Aleksandra Čaka memoriālais dzīvoklis-muzejs gaidīs visus interesentus ciemos klātienē. Muzejs ir Čaka pēdējā dzīves vieta, kur viņš dzīvojis no 1937. gada līdz 1950. gadam. Padomju laikā daļa no istabām tika izīrētas. Lāčplēša ielas 48/50 nama 14. dzīvoklī dzīvojuši daudzi slaveni latviešu literatūras darbinieki. Muzejā saglabātas dzejnieka mēbeles, bibliotēka, vērtīgi mākslas darbi, sadzīves priekšmeti, fotoattēli, rokraksti, apģērbi un tekstilijas.
Kā skaidroja Medne, šobrīd vēl grūti pateikt, kā notiks lielie jubilejas pasākumi, jo tas būs atkarīgs no epidemioloģiskās situācijas valstī. Tomēr muzejam ir gan plāns A, gan plāns B, un svinības noteikti notiks – vai nu plecu pie pleca, vai attālināti.
Savukārt gada garumā Aleksandra Čaka memoriālajā dzīvokļa-muzeja mājaslapā direktore un vadošā Čaka daiļrades un dzīves pētniece Antra Medne piedāvās kādu mazāk zināmu stāstu par dzejnieku.
Pirmajā stāstā Medne stāsta par Aleksandra Čaka dzimtas vilšanos: “Aleksandra Čaka dzimtas pārstāvji sākumā nemaz nebija laimīgi, ka Aleksandrs Čaks izvēlējās savu dzīvi saistīt ar literatūru. 1924. gadā viņš iestājās Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, bet nepabeidza to, jo nespēja nokārtot pirmo sesiju. Otrais mēģinājums apgūt profesiju bija Obligatorisko skolu skolotāju sagatavošanas kursos. Tos pabeidzis un ieguvis tiesības stādāt par skolotāju, Aleksandrs Čaks trīs gadus aktīvi darbojās Drabešu bērnu internātskolā, uzņemdamies atbildību gan par skolēnu mācībām, gan ārpusklases nodarbībām. Gan Aleksandra Čaka vecāki, gan radu saime bija laimīgi, ka dēls ieguvis labu profesiju, kurā viņam ir panākumi un labs atalgojums. Dzimtā bija liela vilšanās, kad 1928. gadā viņš pameta labu darbu un atgriezās Rīgā pie vecākiem bez iztikas līdzekļiem. Tikai tad, kad iznāca dzejnieka pirmās grāmatas “Es un šis laiks” un “Sirds uz trotuāra”, attieksme mazliet mainījās: “Pirmie dzejoļi! Radi gan nebija muļķi un zināja, ka tādi modīgi dzejoļi jau parādījušies arī citu tautu literatūrā. Taču, ja tāds putns izšķiļas pašu ligzdā, tad tā ir pavisam cita lieta,” rakstīja Aleksandra Čaka brālēns Longīns Apkalns. 1937. gadā, kad tika publicēts poēmu cikls “Mūžības skartie”, radi beidzot sajuta patiesu lepnumu par savu slaveno dzimtas pārstāvi.”
