Romāns vēsta par autores vecmāmiņas Matildes mūžu, kas bijis teju gadsimtu garš. Grāmatā 20. gadsimta Liepāja raksturota no daudzu interesantu notikumu pozīcijām, tie iespiedušies Matildes atmiņā un tos viņa pastāstījusi mazmeitai. Bērnu dienās un vēlāk dzirdētie vecmammas stāsti vēsta, kā dzīvoja vienkāršie ļaudis pagājušajā gadsimtā Liepājā, par ko sapņoja, kam ticēja, kā pārdzīvoja laikmetu griežus.
Liega Piešiņa: Lielākā daļa no mums tevi ļoti labi zina kā “Panorāmas” cilvēku. Kā no žurnālistes esi kļuvusi par grāmatas autori?
Maija Migla-Streiča: Atklāti sakot, tas tā pilnīgi negaidīti, jo grāmata manī tapa jau ilgākus gadus.
Nebiju sākusi rakstīt, bet viņa tapa, jo es jau no piecu gadu vecuma nēsāju sevī tās atmiņas, ko esmu saklausījusies no vecmāmiņas un vecvecmāmiņas, un tantēm, un kaimiņiem.
Nezinu, kāpēc man tas ir tā “iespiedies”, ierakstījies manā “cietajā diskā”, ka nelaida vaļā. Jau gadus atpakaļ vienreiz mēģināju kaut ko uzrakstīt, bet, kad intensīvi strādāju televīzijā, tad rakstīšana nebija iespējama, jo tā ir visa diena, ko tu pavadi darbā. Kad atnāc mājās, pa tām dažām stundām to nevar. Tagad es paliku tikai uz līguma, sižetus netaisīju, jo tā grāmata mani ievilka un, kā es sāku rakstīt, tā vairs no viņas vaļā netikt.
Kad televīzijas sižeta garums ir trīs minūtes, tas jau skaitās daudz. “Matildes gadsimta” gadījumā apjoms ir sešas paaudzes.
Jā, atklāti sakot, es būtu gribējusi rakstīt vēl un vēl, un vēl, bet sapratu, ka vienā brīdī taču pietiek.
Bet ir tāda lieta, ka es vēl joprojām tur esmu iekšā. Tad, kad beidzu, paliku joprojām tur – tajās vietās, kopā ar tiem cilvēkiem, un man bija tik ļoti skumja sajūta, ka viņi ir jāpamet, ka man jāiet ārā... Tās ir divas dzīves. Viena dzīve, ko es dzīvoju, kad rakstīju, kad iegāju mazajā istabiņā, piesēdos pie datora un sāku rakstīt. Kad iznācu ārā, tā bija jau cita dzīve. Es nezinu, vai arī citiem autoriem ir tā, ka viņi tā saaug ar grāmatu, bet es tiešām saaugu.
Grāmatā ir diezgan daudz slāņu: slānis, kuram klāt ir arī fantāzija, ir izvilkumi no periodikas, ir arī spēja paredzēt... Kā tas savijās kopā?
Vienmēr esmu gribējusi nofiksēt to brīdi, kad piedzima mana meita, mans dēls – kas tanī brīdī notika pasaulē, kas bija avīzēs.
Tad es domāju dziļāk – bet kas notika tanī brīdī, kad vecvecvectēvs strādāja Liepājas ostā un vecvecvecmāmiņa saimniekoja pa māju? Tad es meklēju un viss aizgāja tā, ka man gribējās paralēli cilvēku dzīvēm likt iekšā arī pasaules notikumus. Bet viedie sapņi, ko sapņoja Matilde, kura iet cauri visai grāmatai, tiešām tādi arī bija. Viņa man tik tēlaini stāstīja par to karogu, kurš nogrima jūrā, viņa sacīja – es redzēju, ka karogs nogrima jūrā, un tādi lieli, lieli viļņi, un tāda šalkoņa, un es pārdzīvoju, raudāju, kā tas karogs tā grimst, un viena balss man teica, nebēdā, karogs atgriezīsies... To viņa man stāstīja padomju laikos. Un viņa taču piedzīvoja tos laikus, kad karogs atgriezās – es domāju, ka viņa bija ļoti laimīga.
Kā tas bija jūsu ģimenē – vai jūs bijāt pļāpīgi, stāstījāt viens otram visu?
Mūsu ģimenē bija, tā teikt, puse uz pusi. Vecvecmāmiņa Made runāja ar mani, vecmamma Matilde ļoti daudz ko stāstīja, un tas viss arī ir uzrakstīts: viņas jaunība, viņas darba gadi, kā viņa zaudēja roku, visi pārdzīvojumi. Pie Matildes nāca kaimiņi un stāstīja viņai visu ko. Nu, man jau arī bija ausis, es klausījos, visu dzirdēju. Bet māte un tēvs man nestāstīja neko, viņi ar mani praktiski nerunāja – runāja varbūt kaut ko par saimnieciskām lietām vai kāpēc es nemācos... Katrā ziņā nedalījās ar mani. Tā daļa, kas ir par Matildi, ir tiešām autentiska un patiesa. Tālāk jau tēvs un māte ir autores fantāzija – jo nebiju klāt.
Latvieši parasti uzskata, ka ģimenes ir stipras, un ģimenes turas kopā, neskatoties ne uz ko. “Matildes gadsimts” nav grāmata, kas to apliecina.
Es vispār tā nebiju par to domājusi. Jā, šeit ir, ka turas kopā – mana vecmāmiņa Matilde ar savām māsām Elzu, Annu, ar brāli Rūdi, ar māti Madi, viņi turējās kopā. Mēs dzīvojām Velnciemā pie Liepājas, tas ir – Liepājā, tikai mazliet nomalē. Un visu laiku no pilsētas centra nāca māsas, brālis, bija tā kopība, visi radiņi sēdēja pie lielā ozolkoka galda. Un, ja tikai kāda jubileja vai kāds notikums, visi bija kopā.
Tā bija cita paaudze.
Jā, savukārt tēvs un māte – tur nevarēja diez ko par kopību vairs runāt.
Bet arī tas laiks, kur parādās Indriķa padzīšana, tas ir tā patiesi un dzīvelīgi uzrakstīts.
Tas arī bija patiesi, tas bija māsas Elzas stāsts. Viņa jau zinājusi – ja nu sitīs, tad nekā nebija! To sarkano naktslampiņu, kāzu dāvanu paķērusi un bliezusi pa galvu. Visi stāsti no gadsimta sākuma ir patiesi, tur nav nekā izdomāta. Izdomāti, protams, ir dialogi, es jau nebiju klāt un nedzirdēju, bet lielu izdomājumu tur nav.
Ko savējie saka par “Matildes gadsimtu”?
Vērtē pozitīvi.
Kādreiz jau kaunas, ka tur visādas “šmuces” rados izstāsta. Nu, pa laikam jau mainās tā atklātības pakāpe un tas, ko esi gatavs citam izstāstīt.
Nu, jā, attiecībā uz tēvu, kurš bija virsnieks un arī vēlāk strādāja čekā, es domāju – jā, varēju noklusēt to, varēju kaut ko citu izdomāt. Bet tad es domāju – bet kāpēc ne? Es pati esmu tik daudz lasījusi, es zinu, kā bija tajos laikos, kad izveda cilvēkus. Mans tēvs nevienu nav izvedis, viņš tanī laikā bija jauns, bet viņš tomēr bija tur. Kāds tad bija tajos laikos tas čekists? Tēvs nomira, kad man bija 18 gadi, bet es tomēr gribēju pastāstīt no tās puses. Piemēram, arī es pati uzzināju, kas ir “Krasta bangas” – izvešanas operācijas nosaukums. Kad 1949. gadā izveda cilvēkus, mans tēvs bija komjaunatnes sekretārs, un viņa tēvs bija izpildkomitejas darbinieks, un viņiem bija jāsēž un jādežūrē. Bet viņiem bija cita domāšana, viņi bija no Baltkrievijas nākuši latvieši, viņi nezināja to Latvijas vēsturi.
Sākotnēji viņiem likās, ka tiek izvesti tikai tie budži, tie, kas nepakļaujas un neiet kolhozā, un tie sliktie cilvēki.
Bet tad jau, kad redzēja, ka izved mazos bērniņus un sievietes, arī viņi saprata, ka tas ir kaut kas tāds... Var jau būt, ja viņi paši būtu pie tās izvešanas, tad es nebūtu rakstījusi, bet viņi tur vismaz nepiedalījās.
Bet tev tas arī ir smags pārdzīvojums.
Tas bija smagi, un man tas bija atklājums, jo es nezināju, kas ir “Krasta bangas”, kā tā operācija notiek, kas ir “istrebiķeļi”, ko tie darīja – to tur aprakstīju. Daudz atradu Heinriha Stroda vēstures materiālos. Bet es tā domāju –
vai tad šī ir tāda vienīgā ģimene? Protams, ka ne, tādu ģimeņu ir daudz, bet viņas klusē, un varbūt apgriež mudīgi to kažoku otrādi.
Šī grāmata ir ļoti aizraujoša, atsauksmes ir labas, un tiem, kas domā par dokumentālo prozu, noteikti vajadzētu tai pievērsties. Bet vai tu raksti vēl?
Jā, es rakstu. Man jau ir gandrīz uzrakstīta grāmata, vēl nedaudz, nedaudz jāpiestrādā – par televīzijas komiskiem, jokainiem gadījumiem, notikumiem, braucot filmēt.
