13. decembra vakarā Jaunā Rīgas teātra (JRT) Mazajā zālē notiks tikšanās ar divu paaudžu autoriem – tā dēvētā Maskavas literārā konceptuālisma aizsācēju Ļevu Rubinšteinu un gados jaunāko krievu dzejdari Kirilu Korčaginu.
Rubinšteina īpatnība ir tā, ka viņa dzejoļi lasāmi nevis, kā ierasts, grāmatā ar vākiem, bet gan uz mazām kartotēkas kartītēm, tā līdzinoties, piemēram, mikroblogam „Twitter".
„Mēs lasām stikla šķindoņā, zem apkārtējo izsmējīgiem skatieniem, vēja gaudošanā... Mēs lasām." Tā skan esejista un dzejnieka Ļeva Rubinšteina rindas, kuras latviski varēsim lasīt nākamgad, kad plānots izdot bilingvālu almanahu ar krievu mūsdienu dzejnieku darbiem mūsu autoru atdzejojumos.
Rubinšteina atbilde uz jautājumu, cik atbildīga ir dzejnieka loma lasītāju piesaistīšanā dzejai šajā steidzīgajā laikmetā, pārsteidz. Izrādās, „ja lasītāju skaits palielinās – labi, ja nē – nekas briesmīgs".
Dzejnieks raksta ne tāpēc, lai paplašinātu savu auditoriju, bet gan tāpēc, lai pateicībā saglabātu to auditoriju, kas viņam jau ir," skaidro Ļevs Rubinšteins. „Ja lasītāju skaits palielinās – labi, ja nē – nekas briesmīgs. Bet ir cits aspekts. Dzejnieks nevar nereaģēt uz sev piešķirtā laika ritmu un tempu. Gleznotājs Ležē ir teicis, ka izdzīvos tā māksla, kura uzminēs laikmeta valodu. Ar to arī dzejai ir jānodarbojas."
70. gados strādājot bibliotēkā, Rubinšteins pasācis pierakstīt dzejoļus uz kartotēkas kartītēm – pēc kāda laika to jau sakrājies krietns skaits un dzejnieks izdomājis radīt pats savu žanru, kuru tā arī nodēvējis: kartotēkas žanrs.
Ļoti svarīgi šajā lasīšanas procesā ir nezināt, kas būs talāk. Es redzu – es gan negribu izraisīt nicinājumu pret sevi – bet sociālajos tīklos žanra nozīmē ir ļoti daudz tā, ko es izmantoju 70. gados. Es domāju – fragmenta poētiku. Kad es pārskatu tviteri, tas man atgādina manas kartotēkas 70., 80.gados.
13. decembra vakarā JRT Mazajā zālē Korčagina un Rubinšteina darbu tulkojumus lasīs viņu amata brāļi – Kārlis Vērdiņš un Arvis Viguls.
