Grāmatu stāsti

Ivetas Troalikas debijas romāns "Tūlīt paliks labāk"

Grāmatu stāsti

Kalnietes "Tev būs četri vīri", Nemieras "Rīgas raganas" un Gromovas "Cukura bērns"

Zīles "Alma – pasaules mala", Daudziņas "Dienasgrāmata" un Matsina "Rīgas zilā gvarde"

Romāns ir kā augstā mode, kuru ikdienā nevalkājam. Saruna ar rakstnieci Baibu Zīli

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem un 10 mēnešiem.

"Romāns ir kā augstā mode – mēs to ikdienā nevalkājam, bet mums patīk skatīties uz modelēm, kuras nēsā caurspīdīgas mežģīnes. Mēs no tā iedvesmojamies, bet nevalkājam. Tieši tāpat kā romānā – tāda mīlestība ir praktiski neiespējama, un neiespējama mīlestība nekad labi nebeidzas," LR3 "Klasika" raidījumā "Grāmatu stāsti", stāstot par mīlas stāstu, ko aprakstījusi savā grāmatā "Alma – pasaules mala", atzīst rakstniece Baiba Zīle.

Liega Piešiņa: Romāns “Alma – pasaules mala” ir grāmata, kas aizraus gan tos, kuriem patīk detektīvi, gan tos, kuriem patīk mīlestības romāni. Un arī tos, kas mēģina saprast šī brīža situāciju un attiecības, kad varam ne tikai iegūt un apgūt visu pasauli, bet arī atrast un saprast kaut kādas likumsakarības. Vai pareizi, Baiba, raksturoju tavu grāmatu? 

Baiba Zīle: Jā, paldies par diezgan trāpīgo manas grāmatas raksturojumu. Pirmkārt, grāmata ir par mīlestību kā aizrautību, cik tālu tā var aiziet, vai mīlestība var pazudināt vai mainīt dzīvi. Otrkārt, šī grāmata ir ironisks skats uz mūsdienu sabiedrību. Tajā aprakstīta Rietumu vīrieša un Austrumeiropas sievietes satikšanās.

Man likās interesanti ar šo mīlas stāstu attēlot divu kultūru satikšanos, sadursmi, visādus iespējamos pārpratumus un to, kā tas izskatās no abām pusēm.

Trešais aspekts varētu būt vēstījums par cilvēka attiecībām ar laiku, ar savu atmiņu, par dzīves pārvērtēšanu, kas viss arī iederas šajā mīlas stāstā.

Kas tev pašai ir pasaules mala? 

Grāmata ir iznākusi pirms neilga laika, un es "Facebook" rīkoju konkursiņu lasītājiem, kurā varēja laimēt divas grāmatas ar ierakstu. Uzdevu šo jautājumu – kas jums ir pasaules mala? Pareizās atbildes nebija, tur bija vienkārši jāuzraksta savas idejas. Un tad aizdomājos, kas man ir pasaules mala.

Būtu viltīgi teikt, ka katram cilvēkam viņā iekšā ir pasaules mala.

Tā tas ir arī manam galvenajam varonim, kurš nosacīti atrod pasaules malu sevī. Šī romāna kontekstā esmu aprakstījusi mūsdienu Eiropas civilizāciju, Eiropu kā Eiropas Savienību, kuras valstis arī apciemo mani varoņi. Viņiem un zināmā mērā arī man šīs pasaules mala ir Vidusjūra. Varoņi nonāk pie Vidusjūras, tas ir pēdējais punkts, kur izšķiras viņu ceļš, viņi jau ir nonākuši zināmā neprāta apziņas stāvoklī. Atceros pati savas izjūtas, kad pirmoreiz nonācu pie Vidusjūras. Man bija apmēram 20 gadu, es mācījos Parīzē. Un tā nejauši ar draudzeni izdomājām aizbraukt uz Nicu. Man īsti nebija priekšstata, kas tā ir. Šodien mēs visi zinām Nicu ar Kannu festivālu, zilo krastu un tā tālāk. Tobrīd tās informācijas bija maz, un es neko daudz nezināju, līdz nonācu Nicā. Pilsēta pati par sevi jau ir skaista un pārsteigumu pilna – visas brīnišķīgās kafejnīcas, ziedi, priecīgie cilvēki un bezrūpība – viss dienvidu gars, kuru es pirmoreiz redzēju. Tad pēkšņi pašā viducī beidzās pilsēta, un tur ir Vidusjūra, kur arī beidzas Eiropa. Tas mani toreiz tā satrieca.

Mums parasti jūra nozīmē kāpas, liedagus un ciemus. Kamēr līdz jūrai aizej, paspēj visu savu dzīvi pārdomāt. Bet tur tu sēdi, dzer vīnu un turpat beidzas Eiropa.

Tas uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Tāpēc arī grāmatā esmu ļoti daudz aprakstījusi Nicu. Tur ir šī pēdējā robeža, ar kuru mani varoņi tiek konfrontēti.

Es būvēju šo grāmatu uz tādiem principiem, kādi tie varēja būt laikos pirms Kolumba. Pasaule bija tā, ko mēs redzējām un apjautām, pasaule beidzās ar Vidusjūru, un tur arī beidzās manu varoņu pasaule. 

Kā ir ar detektīva elementu šajā grāmatā?

Rakstot grāmatas, es vienmēr domāju par to, kā tas izskatīsies cilvēkam no malas. Man pašai ir interesanti iepīt savas pārdomas un mirkļa noskaņas, bet cenšos pakāpties vienu soli tālāk un paskatīties, vai ir interesanti, vai sižets virzās uz priekšu. Tāpat kā pārējos romānos, arī šeit ir zināms detektīvelements, kurš savijies ar filozofisku līniju. Tas ir katra lasītāja paša ziņā, kā viņš izvēlas lasīt, – vairāk šo filozofisko vai detektīvu. Man jau gribētos, lai lasa abus.

Tajā laikā, kad Parīzes Dievmātes katedrāle dega un notika pārrunas par to, ko tas nozīmē, kādā no tekstiem parādījās atziņa, ka Rietumu pasaule ir sabrukusi un šī nelaime iezīmē jaunas pasaules sākumu. Arī tavā grāmatā tiek piedzīvots brīdis, kad iet bojā Parīzes Dievmātes katedrāle. Kā tas tev gan burtiskā, gan simboliskā nozīmē saslēdzās?

Grāmatu sāku rakstīt 2019. gadā neilgi pēc tam, kad aizdegās katedrāle. Man bija skaidrs, ka vēlos iekļaut šo epizodi savā grāmatā, tāpēc arī tās darbība ir pieskaņota šim notikumam. Šajā grāmatā ir savs vēstures slānis. Pirmkārt, tās ir šīs atmiņas, kuras pārstāsta Alma. Mēs nezinām, cik daudz no tā ir pasakas vai mīti, vai tur patiešām ir viņas dzimtas vēsture. No otras puses ir mūsdienu Rietumu sabiedrība un ironisks skats uz to. Mani varoņi nodarbojas ar projektu, kurš aiziet diezgan lielā butaforijā.

Mēs redzam Rietumeiropu savā neizlēmībā, birokrātijā, kādā tā ir nokļuvusi.

Tas ir mans skats uz notiekošo. Es uzskatu, ka tā ir identitātes krīze, kurā mēs atrodamies kā Rietumu sabiedrība. Nodega katedrāle, un toreiz tas bija simbols, kurš ir reāls. Šobrīd ir vispārējā sabiedrības krīze, un tās ir sekas tam, kas notiek Eiropā. No turienes tas viss nāk. Jācer, ka nāks jaunas pasaules sākums, bet šobrīd ir tāds zems punkts. Rietumu pasaulei ir ļoti neskaidra nostāja pret mūsu austrumu kaimiņiem, gan vienu lielo, kuru mēs zinām, gan arī mazāko, kas ir Baltkrievija. Nekas netiek darīts, ir tukša vāvuļošana, arī attiecībā uz pandēmiju – viss tas, kas šajā grāmatā aprakstīts. Citā rakursā, bet noskaņa ir tāda pati. 

Mēs bieži simboliski sakām, ka dzīvojam katrs savā burbulī, un tas kā metafora mums ir pilnīgi pieņemami. Tu esi radījusi pilnīgi citu – tā ir apstrāde. Varbūt arī tāpēc, ka galvenais varonis ir fotogrāfs, un viņam šī apstrāde, sauksim to arī par iekšējo cenzūru, ir svarīga. Kā to attīstīt un paskaidrot?

Šī grāmata radās no sarunas ar manu draugu fotogrāfu Māri, kurš pieminēts grāmatas pēcvārdā. Esmu viņam lielu pateicību parādā, jo viņš mani tehniski konsultēja, jo galvenais varonis ir fotogrāfs. No fotogrāfijas es nesapratu tikpat kā neko. Mums bija saruna, kurā viņš stāstīja, kā fotografē un nevar noķert ideālo kadru – vienmēr ir mainīgā gaisma, mākoņi, saules stars, kurš nekad nav īstais. Mani tas ļoti uzrunāja, lai gan es nefotografēju, bet kā mākslinieks ļoti labi saprotu, jo mēs visi – gan rakstnieki, gan gleznotāji, tēlnieki, dzejnieki – jebkurš grib sasniegt īsto brīdi, bet tas ir tik īss un paiet garām.

Sāku rakstīt šo darbu, balstoties brīdī, kurā varonis meklē ideālo patiesību – gan kā mākslinieks, gan kā cilvēks, kurš nonācis savā punktā, tādā brīdī, kad gribas saprast, kas viņam ir svarīgi.

Pētot fotogrāfiju kā mākslu, tikai tad atklāju, ka fotogrāfija ir jāapstrādā. Šai apstrādei ir ļoti liela loma. Rakstot šo darbu, nonācu pie tāda pavērsiena, ka šis varonis, ejot tālāk savas identitātes meklējumos, nonāk pie punkta, kurā realitāte vairs nav tāda, kā viņam gribētos. Ne viss notiek tā, kā viņam gribas, un viņš atklāj, ka var apstrādāt ne tikai fotogrāfijas, bet arī savas atmiņas.

Mēs nemitīgi atrodamies apziņas plūsmā. Fotogrāfija ir tā māksla, kura visvairāk satver tieši to sekundi.

Tāpēc tā ir laba metafora tam, kā cilvēks rīkojas ar laiku, kā viņš mēģina apstādināt šo tagadnes brīdi un kā pēc tam mēģina aptvert pagātni, kas viņam ir bijusi.

Vairākkārt grāmatā tiek atgādināts, ka mīlestība ir tad, kad tās vairs nav.

Man pašai ir ģimene, un es zinu, ka mīlestība ir nomazgāt traukus, kad to negribas, lai otram tas nebūtu jādara. Mīlestība ir piekāpšanās, atvainošanās.

Esmu diezgan praktisks cilvēks, kurš uzskata, ka tieši mazās lietiņas ikdienā ir mīlestība, nevis skaļie vārdi. Romānā, toties, ir otrādi – tur nevar aprakstīt, ka viens otram vāra zupu vai šķiro zeķes.

Tas, ko es daru, romānā galīgi nebūtu interesanti. Romānā jābūt pilnīgi citiem noteikumiem – visam jābūt sakāpinātam, pārspīlētam. Mīlestība tur ir tāda, ka acis griež ārā, viss tiek pamests un aizmirsts.

Tā ir pilnīga apsēstība. Romāns ir kā augstā mode – mēs to ikdienā nevalkājam, bet mums patīk skatīties uz modelēm, kuras nēsā caurspīdīgas mežģīnes. Mēs no tā iedvesmojamies, bet nevalkājam, tieši tāpat kā romānā. Tāda mīlestība ir praktiski neiespējama, un neiespējama mīlestība nekad labi nebeidzas. Tā nav pasaka, kurā meitene apprec savu sapņu miljonāru, jo šis romāns ir citā žanrā. Tā ir fantāzija, vīzija par to, kādu mīlestību mēs arī jūtam savā ikdienā. Ir tā daļiņa no šīs briesmīgās, milzīgās, dievišķīgās mīlestības mūsos, ja mēs esam laimīgi mīlestībā, tikai mēs to dozējam veselīgās devās.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti