Šai neziņai ir arī pamats, jo – kaut arī Ināra Kaija Eglīte dzeju sāka rakstīt 60. gados – viņas dzejoļi līdz šim nebija apkopoti un izdoti krājumā.
Nu to paveikusi mākslas zinātniece Ieva Kalniņa, un klajā nācis Ināras Kaijas Eglītes dzejas krājums “Kliedziens starp āboliem”. Autore pati to dēvē par “debiju un mūža veikumu vienā elpā”.
Būt par dzejas krājuma sastādītāju Ievai Kalniņai ir neierasts ampluā, tomēr viņai ļoti gribējās, lai šāds krājums būtu. Ināras Kaijas Eglītes dzeju viņa pirmo reizi dzirdēja Andra Grīnberga 1972. gada filmā “Pašportrets”, un tā uzreiz aizskāra ļoti dziļi: “Tā dzejoļa laikā ir redzami visi jauni cilvēki, un Ināra fonā lasa to dzeju. Un kaut kā tas uz mani tā iedarbojās, ka es to videomagnetofona pogu spiedu turpu un atpakaļ, un no tās ļoti neskaidrās lentas balss norakstīju to dzejoli. Un tad daudzus gadus vēlāk pārsteidzu Ināru, kad es to dzejoli nolasīju no Jaunā Rīgas teātra skatuves, kad mēs prezentējām Andra otro filmu.”
Ināra Kaija Eglīte savukārt pārsteidza Ievu pirms aptuveni gadiem pieciem, pēc tam, kad Ieva viņai bija nosūtījusi apsveikumu dzimšanas dienā.
“Es uzrakstīju: “Daudz laimes dzimšanas dienā! Uzdāvini man dzejoļu krājumu!” Viņa man atbild: “Nu to jau var!” Es saku: “Kā tev ir?” Jo es, godīgi sakot, nezināju, ka ir vairāk par diviem dzejoļiem, jo Andra pirmajā filmā ir viens dzejolis, un otrā filmā ir otrs dzejolis,” atceras Kalniņa.
Nezināšana skaidrojama ar to, ka, lai arī Ināra Kaija Eglīte dzeju sāka rakstīt jau 60. gados, un darīja to ļoti talantīgi, viņas dzeju publicēja preses uzdevumos, tomēr sava grāmata dzejniecei tā arī neiznāca.
Un tā nu tikai tagad klajā nākušo grāmatu veido 5 nodaļas. Tās atklāj gan viņas skatījumu uz 60. un 70. gadiem, gan viņas dialogus ar sevi un lasītāju, gan ļoti skaistu mīlestības dzeju.
Tā grāmatas atvēršanas svētkos skanēja viens no Ināras Kaijas Eglītes 70. gadu dzejoļiem viņas dēla Mārtiņa Eglīša lasījumā. Pēc tam Mārtiņš uzaicināja arī citus klātesošos nolasīt kādu viņus uzrunājošu dzejoli un atsaucība bija pārsteidzoša.
“Tu mani ilgi neredzēsi” – šis dzejolis īpaši uzrunājis dzejnieci Madaru Gruntmani, kopumā viņu Ināras Kaijas Eglītes dzeja apbur ar savu patiesumu, tiešumu un smalkumu reizē.
“Visticamāk, katrs no mums ir mīlējis, un man liekas, ka Ināra ļoti precīzi to mīlestības sajūtu – ilgas, sekas – ir aprakstījusi tieši tajā valodā, ka tu spēj identificēties un sevi atpazīt. Ļoti kaili un tieši, un tajā pašā laikā ar ļoti tādu mežģīņainu smalkumu,” uzsver Madara Gruntmane.
Dzejnieks Jānis Rokpelnis lasa savu tuvāko dzejoli “Debesis bez tukšuma”. Viņš Ināru Kaiju Eglīti iepazinis jau 60. gadu nogalē, raksturo viņu kā ļoti savdabīgu un savpatīgu dzejnieci un iekšēji lielu un dziļu cilvēku.
“Jaunības gados, 60. gadu beigās viņa man bija ļoti liela autoritāte. Es mācījos no viņas. Ne jau burtiski, bet to dzejas garu.
Tā bija tiešām absolūta brīvība. Arī no politikas. To vēlāk nosauca par nepadomju dzeju. Tā nebija padomju dzeja, tā nebija pretpadomju dzeja. Tā rakstīja Brodskis un vēlīnā Belševica. Tā ir pilnīga iekšējā brīvība. Un tā ir pilnīgi paliekoša, tāpēc šie dzejoļi tik mūsdienīgi skan,”
uzsver Rokpelnis.
Tikko klajā nākušo Ināras Kaijas Eglītes dzejoļu krājumu “Kliedziens starp āboliem” papildina arī intervija ar dzejnieci, kā arī divi apjomīgi fotogrāfiju bloki, kas dod ieskatu viņas personībā, 60., 70.gadu jauno dzejnieku vidē un viņas līdzdalībā Andra Grinberga performancēs.
