“Es rakstīju grāmatu tāpat, kā veidoju filmas. Tas ir viens un tas pats. Jūs tajā ieliekat visu sevi. Dažkārt jums šķiet, ka nav pietiekami labi, bet jūs joprojām mēģiniet. Un rakstīšana ir bijusi mana aizraušanās kopš jaunības.
Es rakstīju romānu, kad man bija 19 gadi. Ja šī grāmata būtu bijusi veiksmīga, es būtu kļuvis par rakstnieku, bet tā bija neveiksme un visbeidzot kļuvu par filmu veidotāju,” atzina Stouns.
Grāmata ir atmiņas par režisora dzīvi un radošo darbību, un viņam ir, par ko lepoties. Savas karjeras laikā Stouns uzņēmis vairāk nekā 20 mākslas un dokumentālās filmas, bet par lentēm “Pusnakts ekspresis”, “Vienība” un “Dzimis 4. jūlijā” saņēmis trīs ASV kinoakadēmijas Oskara balvas. Savukārt Latvijas kinoskatītāji viņu labi atceras arī pēc filmām “Volstrīta”, “The Doors” un “JFK”.
Venēcijas kinofestivālā patlaban turpinās filmu skate, un vakar lielāko žurnālistu uzmanību izpelnījās Jasmilas Žbaničas kara drāmā “Quo Vadis, Aida?”. Tās scenārijs veidots pēc reāliem notikumiem Bosnijā 1995. gadā, kad Serbijas armija okupēja ANO kontrolēto Srebreņicu un noslepkavoja daudzus cilvēkus. Filma ir par sievieti, kura nokļuvusi vīriešu kara spēlēs, un vēsta par drosmi, mīlestību un izturību, kā arī par traģēdiju, kas notiek, ja cilvēki nespēj savlaikus uztvert brīdinājuma zīmes.
