1949. gada 25. martā no Latvijas uz Padomju Savienības austrumiem izsūtīja vairāk nekā 42 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Starp viņiem daudzi bija vēl bērni. Vairākus simtus šo atmiņu ir fiksējusi režisore Dzintra Geka. Un šobrīd pie lasītājiem nonāk grāmata, kurā publicētas 165 no tām. Tostarp Lidijas Vītiņas, kurai izsūtījuma dienā bija trīs gadi. Vītiņa stāsta, ka viņas mamma ar trim maziem bērniem izsūtīta uz Omskas apgabalu. Viņa atminas, ka vienmēr gribējās ēst un bija bail iet uz skolu, iet ārā, kad bija auksti, jo nebija, ko vilkt kājās.
Ojāram Tigulim 1949. gada 25. martā bija deviņi gadi. Viņš atceras skarbos dzīves apstākļus Tomskas apgabalā, skolu un bērnībai neraksturīgo darba pieredzi: "10 gadu vecumā jau braucu ar vēršiem, vedu sienu, vasarā vācu kopā. [..] Tiem, kas gāja strādāt, tiem deva 150, 200 gramu maizes dienā."
Arī Kaspars Pūce ir viens no Sibīrijas bērniem. Izsūtījuma dienā viņam bija nepilns gads, un pirmie iespaidi par pasauli bija saistīti ar tālo Amūras apgabalu. Vairākas viņa atmiņas jau ir un tiek gatavotas publicēšanai. "Šajā grāmatā ir stāsts par to, kā es mēģināju dabūt sev tēvu. Lai mani adoptē, kā saka, viens vietējais zaldāts, padomju armijas kareivis bleķa zobiem, ar tetovējumu uz krūtīm. Lai viņš kļūtu man par tēti, nu, mamma, protams, atteicās, un es paliku bez tēva."
Katra varoņa stāsts ir papildināts ar vairākām fotogrāfijām, kas reizē ataino arī dzīves apstākļus un cilvēku noskaņojumu. Tāpat grāmata izceļo arī izsūtījuma vietu ģeogrāfiju. Tie ir Amūras, Tomskas un Omskas apgabali. Par dienu, kad turp tika aizsūtīti vairāki desmiti tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, stāsta arī Dzintras Gekas dokumentālā filma "Tālā zeme Sibīrija. Kāpēc 1949.gada 25.marts?", kas 25. marta vakarā būs skatāma LTV ēterā.
