- Vecpilī uz bibliotēku sen jau vairs nenāk tikai grāmatu dēļ. Kārto arī dokumentus un printē biļetes
- Latviešu literatūra ir populāra; daudz lasa arī žurnālus par dārza un mājas kopšanu
- Dunalkā arvien vairāk lasa latviešu literatūru, atsaucīgākie ir bērni
- Durbes fantastiskā statistika - pērn mājās dots 41 000 grāmatu, žurnālu un avīžu eksemplāri
Grāmatu «topiem» neuzticas; populārās mēdz nebūt «ok»
Vecpils pagasta bibliotekārs Jānis Aigars viesus no Latvijas Radio sagaida pie spoži dzeltenas, tikko atjaunotas kādreizējās muižas kungu mājas Vecpils pašā centrā.
„Šī ir Dižlāņu muiža,” viņš ar lepnumu rāda. Līdz 2010.gadam te bija viena no tagad slēgtajām lauku skoliņām – Vecpils pamatskola. „Lai ēku neaizlaistu postā, tagad te ir Saieta nams un bibliotēka – tāds kultūras un sporta centrs, arī naktsmītnes,” paskaidro Jānis Aigars. Vecpils pagasta bibliotēkā viņš strādā vairāk nekā 10 gadus, pirms tam tepat vadījis Tautas namu. Smaidīgs, laipns un runīgs, spēlē vietējā amatierteātrī un vaigā zina ikvienu no Vecpils bibliotēkā reģistrētajiem 188 lasītājiem.
Taču uz bibliotēku jau sen vairs nenāk tikai pēc lasāmā.
Nereti tieši pārējie pakalpojumi ir veids, kā pievilināt cilvēku arī grāmatām, saka Aigars.
„Ja bibliotēkā būtu pieejamas tikai grāmatas, kā esam pieraduši bibliotēku uztvert pēc seniem priekšstatiem, tad būtu, kā būtu. Bet uz bibliotēku cilvēki nāk gandrīz ar jebkuru vajadzību – izprintēt biļetes, aizpildīt ieņēmumu deklarāciju vai pieteikumu Lauku atbalsta dienestam… Vienmēr esmu teicis, ka bibliotēkā strādāt ir ļoti interesanti, jo nav divu vienādu dienu,” viņš smaida.
Pēc Nacionālās bibliotēkas provizoriskajiem datiem, piecās Durbes novada bibliotēkās pērn izsniegts visvairāk grāmatu un periodikas uz vienu iedzīvotāju,
ieceļot to neoficiālā „aktīvāko lasītāju” novada godā.
Jautāts, vai Vecpils pagasta bibliotēkā ir lasītāko grāmatu tops, viņš atbild. „Es tiem topiem ne pārāk uzticos, jo tā ir lielā mērā reklāmas lieta,” bibliotekārs atbild. „Ņemsim kaut vai to pašu [Karīnas] Račko grāmatu „Saplēstās mežģīnes”, ko uzskata, ka tā ir topā. Jā, ir topā, vienu brīdi pat rinda bija. Visi grib izlasīt, bet, kad atnes atpakaļ, ir visai maz tādu, kas saka, ka grāmata bija ļoti “okei”. Tā kā tas, ka paņem lasīt, vēl neko nenozīmē,” stāta Aigars.
Pašlaik daudz lasot arī, piemēram, zviedru rakstnieces Kamillas Lekbergas kriminālromānus un joprojām – pirms diviem gadiem izdoto Noras Ikstenas „Mātes pienu”.
Tēmas no kurām latviešu autori nevar «nokāpt»
Rodas iespaids, ka Durbes novads ar saviem aktīvajiem lasītājiem var lepoties, arī pateicoties tādiem cilvēkiem kā Jānis Aigars, kurš mazajā Vecpils pagastā strādā arī teju kā personīgais bibliotekārs saviem lasītājiem.
„Piemēram, ir kāda pensionēta lasītāja, zinu viņas intereses: viņa lasa labu dzeju, piemēram, Āriju Elksni, un viņa ļoti interesējas par karaļnamiem, princesēm. Nu, ne vienmēr mums tādas grāmatas ir, bet tagad atkal esmu sameklējis – te ir grāmata par princesi Diānu un vēl citas… Jau pirms svētkiem viņai piezvanīju un sarunāju, ka viņa nāks. Savādāk viņa nelasa! Jā, lielo un mazo bibliotēku vieta un loma atšķiras,” uzsver Vecpils pagasta bibliotēkas vadītājs.
Citviet izskanējušās bažas par bibliotēku darba laika samazināšanu Vecpilī pagaidām nav skārušas.
Aigars Vecpils bibliotēkā satiekams arī vēlu piektdienas vakaros un sestdienās – tāds darba laiks vajadzīgs skolēniem un studentiem, kuri citā laikā uz pašmāju bibliotēku netiek, viņš paskaidro.
Vecpils bibliotēkā lasītājiem pērn izsniegtas vairāk nekā 5000 vienību lasāmvielas. Dzelteno presi gan Vecpilī nepasūta. Populārākie esot mājai un dārzam veltītie izdevumi.
Bet grāmatu vidū par latviešu literatūras popularitāti var pateikties sērijai „Mēs. Latvija, XX gadsimts”, no kuras vairākas grāmatas Londonas Grāmatu tirgus gaidās tulkotas arī angliski.
„Zinu, ka cilvēki iegulda milzīgu darbu, lai aizvestu un popularizētu latviešu literatūru,” par nākamnedēļ gaidāmo Londonas gadatirgu saka Aigars. „Domāju - tas, ka Noras Ikstenas „Mātes piens” tiek tulkots dažādās valodās, ir labi, un šis darbs ir arī lasītāju novērtēts. Bet vietējam lasītājam tas skatījums ir mazliet savādāks.
Jā, latviešu literatūra iet. Bet, piemēram, man viena lasītāja pagājušogad izteica frāzi, ka latviešu literatūra viņai vairs neliekas interesanta, jo tur dominē tēmas, no kurām latviešu rakstītāji nekādi nevar "nokāpt".
Tā ir sāpīgā pagātnes tēma, ko visi cenšas aprakstīt, bet lasītājam sāk apnikt. Bet es domāju, ka nupat iznākušajās grāmatās mēs redzam, ka tās tēmas tomēr dažādojas,” norāda Aigars.
Nav ko tiem cilvēkiem dot
Radio nākamā pietura ir Dunalkas pagasta bibliotēka, kas arī iekārtojusies kādreizējā muižas apbūvē. Pašlaik te ir ap 650 iedzīvotāju un 250 aktīvo lasītāju. „Kā mums iet? Labi iet!” enerģiski saka bibliotekāre un vēstures skolotāja Gita Žīgure. Viņas vadībā Dunalkas bērni jau 13 gadu rosās arī bērnu žūrijā.
„Kad mums bija grāmata par Lupatiņiem, tad mēs te taisījām no zeķēm grāmatu tārpus. Bērniem dikti patīk tā čibināties. Es jau ar bērniem gandrīz vairāk, jo viņi ir tādi, nu…atsaucīgāki!” smejas Žīgure.
Bet pieaugusī publika daloties grāmatu mīļotājos un tajos, kas lasa tikai žurnālus un avīzes. „Ir atkal tādi, kas lasa tikai latviešu literatūru,” novērojusi bibliotekāre. „Nupat jau esmu nonākusi pie tā, ka man nav tiem cilvēkiem, ko dot! Jo tās, kas viņiem interesē, viņi jau ir izlasījuši. (..)
Ļoti populāra ir sērija „XX gadsimts”, arī [Dace] Judina, īpaši tagad tā viņas triloģija. Arī par dzimtām interesē. Protams, tagad daudz prasa [Māras Zālītes] „Paradīzes putnus”.
Man te solīja sestdien atnākt pakaļ, bet laikam aizmirsa, un tā nu es tagad pati pa starpām lasu,” klāsta Žīgure.
Taču vienu lasītāko grāmatu starp visām Gita Žīgure neizceļ.
„Galvenais, man patīk, ka vispār lasa tās latviešu grāmatas. Jo vienu brīdi bija tā kā paklusis.
Bet pēdējos jau vairākus gadus – jā, lasa,” viņa priecājas. Arī pašai patīkot tieši latviešu literatūra, sevišķi par Latvijas vēsturi. „Kādreiz bija populārs Alfrēds Dziļums, visi tie sējumi. Tagad „Lata romāns” ir vienkārši superīgs – īss, divos vakaros grāmatiņa cauri! Protams, ir cita grupa, kas lasa ārzemju autorus. Viņiem tie latvieši – bijuši nebijuši. Patīk grāmatas ar kriminālu noskaņu. Ne tie asiņainie gabali, bet tādi – ar intrigu. Jāsaka, ka salkano literatūru pēdējos gados man ņem mazāk,” stāsta Žīgure.
Līdzīgi kā daudzviet, arī Dunalkā grāmatu reklāma iet no mutes mutē un mūsdienās – arī no izlasījušo ierakstiem „Facebook”. Īpaši tas nostrādājot skolā. „Katrā ziņā es ļoti priecājos, ka Latvija iziet pasaulē arī ar grāmatām,” saka Žīgure, kad aizrunājamies par gaidāmo Londonas Grāmatu tirgu. „Kaut vai palasot, kas ir noticis: Imanta Ziedoņa dzeja angļu valodā – super! Iziet ne tikai produkcija, bet arī literatūra. Un arī vairāk uzzina par Latviju. Kaut vai runājot par Noras Ikstenas „Mātes pienu” – tas vairāk parāda to patieso vēsture. Zinās, kur atrodas Latvija!” pauž Žīgure.
Pietiek kādam paslavēt un jau rinda
No Dunalkas Latvijas Radio ceļš ved uz Durbes pilsētas bibliotēku, kuru pārrauga dāmas ar, iespējams, krāšņāko vārdu duetu Latvijā – Irisa un Ziedīte. Elpu neievelkot, viņas runā viena caur otru un varētu stundām stāstīt par 10 000 grāmatu lielo bibliotēkas krājumu, kur plaukti vietumis ieliekušies no grāmatu smaguma.
Nav mājās - tā Irisa Volkeviča un Ziedīte Zitnere saka par pieprasītākajām grāmatām, kas allaž izdotas lasītājiem.
„Mēs jau esam diezgan lutināti – mums ir gandrīz visas grāmatas! Tagad stāv rindā pēc Māras Zālītes „Paradīzes putniem”. Pagājušogad tas bija Noras Ikstenas „Mātes piens”. Lasa latviešu literatūru, tā nav, ka nelasa! Jo ir labas grāmatas latviešiem. (..) Daci Judinu daudz lasa, viņa pēdējā laikā sākusi atkal daudz ražot, gandrīz katru mēnesi pa jaunai grāmatai! Re, šo savukārt jaunieši daudz lasa, pat puiši – „Meitene tīmeklī”. Tā gan nav latviešu grāmata. Tikko grāmatu par [aktrisi Indru] Briķi nopirkām, jo viņa ir mūsu novadniece. To tagad daudz ņem,” stāsta Volkeviča.
Slavenību biogrāfijas lasītājiem ir lielā cieņā, daudz lasot arī ceļojumu grāmatas.
„Mums ir sadalīts tā: Irisai patīk “krimiķi”, man – mīlas romāni un fantastika. Tad varam viena otrai un citiem pastāstīt. Es “krimiķus” nevaru palasīt, tad man murgi vien rādās!” smejas Zitnere.
Latvijas mazākās pilsētas Durbes bibliotēkā lasītāju aktivitāte pēc Nacionālās bibliotēkas datiem nudien ir fantastiska – pērn uz mājām izdots vairāk nekā 41 000 grāmatu, žurnālu un avīžu.
Bibliotekāres gan zina stāstīt, ka bieži vien jaunās grāmatas ilgi mēdz stāvēt plauktā neaiztiktas, bet pietiek kādam izlasīt un paslavēt, kā sastājas rinda. Tā nesen bijis ar Vilipsōna „Ārprātija piedzīvojumiem” un Arno Jundzes „Sarkano dzīvsudrabu”.
„Vecākā paaudze neņēma un nelasīja. Nevarēja saprast, kas par vainu. Nu, bieza grāmata, cilvēkiem gribas plānākas… Bet tad bija reklāma „Ievā” vai „Ievas stāstos”, un tad sastājās rinda. Es aizvedu to grāmatu uz Aisteri, kur mums ir apkalpošanas punkts un vienreiz divos mēnešos es vedu grāmatas uz turieni. Viena draudzene izlasīja un teica – vai, cik laba grāmata, tā tev arī jāizlasa! Un tā aizgāja!” atceras bibliotekāres.
Bet ko par introvertajiem latviešu rakstniekiem Londonā domā Durbē?
„Viņiem būs vairāk reklāmas, naudiņas. Jo cik tad rakstnieks te, Latvijā, var nopelnīt? Tā kā tas ir dikti labs variants! Tagad jau latvieši ir visur. Kādreiz teica, ka krievi ir visur, bet tagad varam teikt, ka latvieši ir visur!” smejas Irisa un Ziedīte.
Starptautiskais Londonas Grāmatu tirgus ir viena no nozīmīgākajām nozares izstādēm pasaulē, un Baltijas valstīm to simtgadē atvēlēta īpaša loma kā grāmatu tirgus goda viesiem.
Kādu latviešu literatūru lasa paši Durbes novada bibliotekāri un ko viņi iesaka citiem? Klausieties šī materiāla audio versiju!
