"Bažas ir lielas, jo šis finansējums tika pieprasīts papildus no Finanšu ministrijas šī gada budžetā un netika piešķirts. Tāpēc prasām nākamajā finanšu plānošanas periodā. Ņemot vērā visas sarunas un vajadzības, kas vispār šajā valstī ir nepieciešams un kādas budžeta vajadzības ir, un papildu vajadzības ir lielas, līdz ar to kultūra nav īsti prioritāte.
Man ir bažas, ka mūsu darbība šī gada beigās beigsies, ja nesaņemsim vajadzīgo finansējumu. Tas ir reāls scenārijs," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" norāda platformas "Latvian Literature" vadītāja Inga Bodnarjuka-Mrazauska.
"Daudzi rakstnieki ir jutuši, ka Latvijā tapušas literatūras eksports ir kļuvis sistēmisks, nevis sporādisks, kā tas bija iepriekš nabadzīga finansējuma apstākļos," norāda rakstnieks Osvalds Zebris. "Šis sistēmiskums ir tas, ka ļauj pieredzēt arvien vairāk latviešu autoru darbu tulkojumus ārzemēs. Lai mūsu rakstnieku grāmatas nonāktu Londonā, Berlīnē vai Parīzē, ir jāveic apjomīgi un dziļi priekšdarbi."
Zebris uzskata, ka literatūras eksports ir organiska daļa no literatūras tapšanas un pastāvēšanas kopumā.
"Vai valsts vispār finansē literatūru, ir valsts pašcieņas jautājums.
Nevaru iedomāties datus vai citus pierādījumus, kas varētu pierādīt, ka literatūra ir jāfinansē. Tāpat kā nevar pierādīt, ka ir jāmāca saviem bērniem latviešu valoda, jo ir angļu valoda, krievu valoda, citas lielas valodas, ar kurām cilvēks šodien var iztikt. Bet literatūras process un tas, ka Latvijā iznāk grāmatas latviešu valodā, ir pierādījums tam, ka latviešu valoda ir dzīva un ir vajadzīga. Šādā kontekstā tas ir mūsu pašcieņas jautājums," norāda Zebris.
Tulkotāja Maima Grīnberga salīdzina Latviju ar Lietuvu un Igauniju. Igaunijā ir desmitreiz lielāks atbalsts literatūrai.
"Sistēmu augļus esmu baudījusi gan Igaunijā, gan Somijā. Īsti nevaru iedomāties, vai latviešu lasītājs jelkad tādā apjomā būtu iepazinies ar Andrusu Kivirehku, Heli Lāksonenu, Jānu Krosu, vai Guntars Godiņš jelkad būtu iztulkojis Kalevdēlu, ja valstis nerūpētos par to, lai viņu darbi iziet pasaulē," vērtē Maima Grīnberga.
Arī Somijai un Igaunijai budžets šiem mērķiem sākumā nebija liels, bet tas ir audzis pamazām, redzot, ka tas nes augļus, ka kļūst arvien vairāk tulkotāju, ka ārzemēs kļūst arvien lielāka interese.
"Rūpes par mazas valsts literatūru savā valstī, gan rūpes par šīs literatūras eksportu - man tas ir tikpat pašsaprotami kā rūpes par aizsardzības vai par izglītības budžetu," uzsver tulkotāja. "Ja tiešām neizdosies budžetu palielināt līdz tādai summai, ka cilvēki, kas jau četrus piecus gadus ārkārtīgi veiksmīgi strādājuši, lai varētu turpināt darbu,
tā ir viena miljona nomešana zemē. Vai valsts to var atļauties, lai pēc pieciem sešiem gadiem sāktu no gala?"
Sākumā platforma strādāja, lai literatūras prestižu celtu Latvijā.
"Ja pats autors nejūtas, ka viņš sarakstījis kaut ko tik vērtu, ka tiesības ir vērts pārdot ārvalstu izdevējiem, tad mūsu darbs arī neveicas. Mums jāstrādā kopā ar izdevējiem, autoriem, tulkotājiem, nozarei būtībā bija jāsaliedējas, ko arī patiesībā panācām," stāsta Bodnarjuka-Mrazauska.
Platformas pārstāvji ir tikušies arī ar kultūras ministru Nauri Puntuli, iepazīstinot ar paveikto un skaidrojot situāciju.
"Frankfurtes grāmatu tirgus ir apstiprinājis, ka ir gatavs sākt sarunas ar Latviju par dalību viesu valsts statusā pēc pieciem gadiem, tas nozīmē, ka viņi mūs ir ievērojuši. Šobrīd nākamajam solim jābūt kultūras ministra vizītei Frankfurtes grāmatu tirgū, uz ko ceram. Tad varētu notikt vienošanās process. Tā varētu būt vēl viena būtiska lieta, lai arī man negribas runāt par finansējumu, kas bieži Latvijā ir projekta tipa bāzes balstīts, iespējams, ka dalība Frankfurtes grāmatu tirgū varētu būt mūsu iespēja saņemt pozitīvu atbalstu gan šim finansējumam, gad finansējumam kopumā.
Esam skaidri norādījuši Kultūras ministrijā, ja mēs tagad slēdzam "Latvian Literature" biroju, to uzbūvēt piecu gadu laikā no jauna nav iespējams," norāda "Latvian Literature" vadītāja.
